man patīk atvert grāmatas, tā nejauši, nemeklējot konkrētas lapaspuses, un tad izlasīt pirmo, ko tajā ieraugu, un re, kas sanāca: "visi steidzas, rosās, šaudās šurp un tur, skubina cits citu, uztraucas, cenšas apiet, apdzīt, atspiest malā, ieņemt cita vietu, pagrūst, noraut pogu [..] Šī nevienam nevajadzīgā nervozitāte, drudžainība, uzbudinājums, šīs zemapziņā iesēdušās bailes nokavēt[..]Cilvēks, kurš pakļāvies steigas masveida neirozei pat neievēro, cik daudz laika viņš pavada veltīgi. viņš tērē laiku steigai.viņš tērē bezgala dārgo smadzeņu vielu... Mūsu tēze ir bezgala vienkārša. Tā kā mēs visi dzīvojam hroniskas, par refleksu kļuvušais steigas stāvoklī, tad pretsvarā tam ir jāiemācās palēlināties".

Esmu absolūti Klimta varā. Un rižo matu periods arī no Klimta.

neko daudz patiesībā nevajag, lai justos laimīgai.

hm gribu vēl tikai pateikt- suka ļubov, bļe.
un vēl klusiņām čukstēt- pāries, pāries, pāries, pāries, pāries, pāries, pāries, pāries.

pāries.

tik daudz sajūtu. esmu pārpildīta ar visādām jušanām. liekas- uzsprāgšu kā krāsains balons.
***

mani sapņi ir kļuvuši reālāki kā mana ikdiena.

es patiesi esmu neprāts. manās domās ir neprāts.

es vairs nemaz nejūtos vientuļa, neskatoties uz to, ka esmu pavisam viena.

uz jumtiem gribu. lūk tā!

                                Manas mazās atziņas.

 

• Nav pesimistisku cilvēku, ir nelaimīgi cilvēki, jo laimīgs cilvēks nekad nav pesimists!
•  Par vidusceļu:

            Izrādās, ka zelta vidusceļš ir patiesi svarīga lieta, jo tam, kuram ir viss, drīz vien nav nekā, jo mūsu nozīmības strauji mainās, mūsu vēlmes mainās un tas, kas vakar bija supernozīmīgs, rīt var nenozīmēt itin neko. Turklāt supernozīmībām ir raksturīgas galējības. Viss-nekas.

            „Starp viss un nekas ir plaši apgabali- pauguri, ielejas un pakalnes; šeit, iespējams, dažkārt ir garlaicīgi, taču šeit aug līdzsvarotības ziedi un veselā saprāta vārpas; šeit var atrast daudz smalku jaukumu, kam galējību cilvēki- paskrien garām, tos nemanot; pilnvērtīgam cilvēkam ir jāpazīst viss; neko nevajag noniecināt, un ir brīnišķīgi prast būt tur, kur gribi.”

•  Par iedvesmu un pašiedvesmu.

            „Pastāv uzskats, ka pašiedvesma ir viss, kas ar mums notiek. Mūs nepārtraukti hipnotizē vislielākais hipnotizētājs – īstenība, un tā galvenais aģents ir apkārtējie cilvēki. Viss notiekošais mums sevi iedveš. Ja tikai mēs to pieņemam.”

            Dažreiz tiešām saprotu, ka viss sarežģītais slēpjas visā vienkāršajā, taču cilvēks kā mehāniska ierīce ir pieradis tikai pie sarežģītā, pieradis jau tik ļoti, ka neko vienkāršu atrisināt nespēj..

• Par apbrīnošanu.

Apbrīnot- nevajag, cienīt!

 

            Lasot psiholoģijas grāmatas, var nonākt pie daudzām atziņām. Un te nu es sāku aizdomāties par izlasīto sakarā ar apbrīnošanu. Un sapratu, ka tā tiešām ir. Mēs apbrīnojam kādu, tad seko vilšanās un aiz tās bieži vien seko pat nicinājums, jo cilvēks mūsu acīs no super apbrīnojamā, no super augstumiem ir nokritis super zemu.

            Ak, šīs galējības!

           

Mans kārtējais lēciens citos platumos, mana kārtējā bēgšana vēl neatrasto patiesību meklējumos. Lai tas viss sākas ar lēcienu.

G. Saliņš
Lēciens

Un, kad pie dzejas bijām pavadījuši pus mūžu un vēl pus nakti, un patlaban viesībās pienesu viņai dzēriena glāzi ar citrona šķēli, viņa cēlās un parādīja man mēli.
Nē, viņa teica:
"Es gribu ar tevi uz jumtiem!"
Aiz mums nodzisa
glāžu šķinda un
balsis,
bet dziļi lejā
zaļās, zelta un sarkanās ugunīs
Ņujorka laistījās mēma-
kā atspīdums dzelmē.
"Peldēsimies?" viņa sievišķi
ievaicājās- un, atbildes negaidot un pat nenovilkusi drānas
(tas vismaz man būtu paticis labāk),
viņa pārlēca
jumta
margām.
Kad piesteidzos, redzēju vairs tikai
visu pilsētu vilnījam lejā
zilos-zaļos-sarkanos-zelta apļos.
Un tad (es nebūtu ticējis, ka spētu darīt kaut ko tik idiotisku),
nometis svārkus, raisīju vaļā kaklasaiti (un izšāvās caur miņu, ka tā mana pēdīgā saite ar pasauli)
un jau uzliku kāju uz margas, lai lēktu (turklāt apjaušot skaidri, ka tur lejā nav dzelme, bet ielas asfalts- un ka tomēr citādi nevar- ka jālec)-

te no muguras
plaukstas kādas man aizspieda acis.
Vēl neticēdams, atgriezos-
bet jā, tā bija
viņa!

Un, kad piepešā niknumā gribēju lādēties par tik neģēlīgu manis
krāpšanu,
viņa piekļāvās un ar katru skūpstu čukstēja paldies par
dzīvības glābšanu.
Un tas es pamanīju,
ka esam abi
viscaur slapji
un aplipuši ar dūņām, ar ūdenszālēm.