man patīk atvert grāmatas, tā nejauši, nemeklējot konkrētas lapaspuses, un tad izlasīt pirmo, ko tajā ieraugu, un re, kas sanāca: "visi steidzas, rosās, šaudās šurp un tur, skubina cits citu, uztraucas, cenšas apiet, apdzīt, atspiest malā, ieņemt cita vietu, pagrūst, noraut pogu [..] Šī nevienam nevajadzīgā nervozitāte, drudžainība, uzbudinājums, šīs zemapziņā iesēdušās bailes nokavēt[..]Cilvēks, kurš pakļāvies steigas masveida neirozei pat neievēro, cik daudz laika viņš pavada veltīgi. viņš tērē laiku steigai.viņš tērē bezgala dārgo smadzeņu vielu... Mūsu tēze ir bezgala vienkārša. Tā kā mēs visi dzīvojam hroniskas, par refleksu kļuvušais steigas stāvoklī, tad pretsvarā tam ir jāiemācās palēlināties".