Manas mazās atziņas.

• Nav pesimistisku cilvēku, ir nelaimīgi cilvēki, jo laimīgs cilvēks nekad nav pesimists!
•  Par vidusceļu:

            Izrādās, ka zelta vidusceļš ir patiesi svarīga lieta, jo tam, kuram ir viss, drīz vien nav nekā, jo mūsu nozīmības strauji mainās, mūsu vēlmes mainās un tas, kas vakar bija supernozīmīgs, rīt var nenozīmēt itin neko. Turklāt supernozīmībām ir raksturīgas galējības. Viss-nekas.

            „Starp viss un nekas ir plaši apgabali- pauguri, ielejas un pakalnes; šeit, iespējams, dažkārt ir garlaicīgi, taču šeit aug līdzsvarotības ziedi un veselā saprāta vārpas; šeit var atrast daudz smalku jaukumu, kam galējību cilvēki- paskrien garām, tos nemanot; pilnvērtīgam cilvēkam ir jāpazīst viss; neko nevajag noniecināt, un ir brīnišķīgi prast būt tur, kur gribi.”

•  Par iedvesmu un pašiedvesmu.

            „Pastāv uzskats, ka pašiedvesma ir viss, kas ar mums notiek. Mūs nepārtraukti hipnotizē vislielākais hipnotizētājs – īstenība, un tā galvenais aģents ir apkārtējie cilvēki. Viss notiekošais mums sevi iedveš. Ja tikai mēs to pieņemam.”

            Dažreiz tiešām saprotu, ka viss sarežģītais slēpjas visā vienkāršajā, taču cilvēks kā mehāniska ierīce ir pieradis tikai pie sarežģītā, pieradis jau tik ļoti, ka neko vienkāršu atrisināt nespēj..

• Par apbrīnošanu.

Apbrīnot- nevajag, cienīt!

            Lasot psiholoģijas grāmatas, var nonākt pie daudzām atziņām. Un te nu es sāku aizdomāties par izlasīto sakarā ar apbrīnošanu. Un sapratu, ka tā tiešām ir. Mēs apbrīnojam kādu, tad seko vilšanās un aiz tās bieži vien seko pat nicinājums, jo cilvēks mūsu acīs no super apbrīnojamā, no super augstumiem ir nokritis super zemu.

            Ak, šīs galējības!