Mans kārtējais lēciens citos platumos, mana kārtējā bēgšana vēl neatrasto patiesību meklējumos. Lai tas viss sākas ar lēcienu.

G. Saliņš
Lēciens

Un, kad pie dzejas bijām pavadījuši pus mūžu un vēl pus nakti, un patlaban viesībās pienesu viņai dzēriena glāzi ar citrona šķēli, viņa cēlās un parādīja man mēli.
Nē, viņa teica:
"Es gribu ar tevi uz jumtiem!"
Aiz mums nodzisa
glāžu šķinda un
balsis,
bet dziļi lejā
zaļās, zelta un sarkanās ugunīs
Ņujorka laistījās mēma-
kā atspīdums dzelmē.
"Peldēsimies?" viņa sievišķi
ievaicājās- un, atbildes negaidot un pat nenovilkusi drānas
(tas vismaz man būtu paticis labāk),
viņa pārlēca
jumta
margām.
Kad piesteidzos, redzēju vairs tikai
visu pilsētu vilnījam lejā
zilos-zaļos-sarkanos-zelta apļos.
Un tad (es nebūtu ticējis, ka spētu darīt kaut ko tik idiotisku),
nometis svārkus, raisīju vaļā kaklasaiti (un izšāvās caur miņu, ka tā mana pēdīgā saite ar pasauli)
un jau uzliku kāju uz margas, lai lēktu (turklāt apjaušot skaidri, ka tur lejā nav dzelme, bet ielas asfalts- un ka tomēr citādi nevar- ka jālec)-

te no muguras
plaukstas kādas man aizspieda acis.
Vēl neticēdams, atgriezos-
bet jā, tā bija
viņa!

Un, kad piepešā niknumā gribēju lādēties par tik neģēlīgu manis
krāpšanu,
viņa piekļāvās un ar katru skūpstu čukstēja paldies par
dzīvības glābšanu.
Un tas es pamanīju,
ka esam abi
viscaur slapji
un aplipuši ar dūņām, ar ūdenszālēm.