nelabrit

man atkal ir tas satraukums sirdī, nu tas pats ar kuru tu veikalā uz vietas apēd kādu sveramo rozīni šokolādē vai ķirsi, tas pats ar kuru špiko sākumskolas eksāmenā un prasi nopirkt cīgas kādam pirms pašam 18. un tas satraukums rodas no tā, ka dari kaut ko nepareizi. bet nedaudz trakāk - izbaudi šo neģēlību, kā kārtīgu iedzeršanu pirms darba nākamajā dienā. zini, ka būs grūti, bet tieši tagad ir vienalga, jo, ja izturēji visas pārējās blēņu sekas; izturēsi arī šo, lai cik traka tā būtu.

mēs savas dienas vasarā pavadījām laiski. braucām atpūsties ārpus rīgas, peldējāmies gaujā, klausījāmies dzīvo mūziku, dzīvojām teltīs, bet vienalga sevi uzskatījām par pilsētas bērniem. un mēs patiešām savās brīvdienās bijām tikai bērni, kas pirka tuvējā mego ādažu čipsus, ēda kūkas un dzēra coca-colu. citreiz mēs nokāpām lejā iedzert kaut kur kādu sidru vai alu, bet tas vienmēr šķita tā nedaudz nogurdinoši, nedaudz uzspīlēti. mēs mēdzām mosties tikai piecos vakarā vai deviņos no rīta. darbs bija tikpat tāls cik studijas, grāmatas un skicēšana. nebija mums vairs talantu. nebija neviens, kas vēlējās, lai tos izkopjam, kā tikai mēs paši.

mūsu lielākie prieki bija dzīvoklī nopirkt jaunus šķīvjus, korķviļķi un puķes virtuves galdam pie kura neēdām, bet aktīvi smēķējām cigareti pēc cigaretes. un bija tik karsti un silti, ka mēs neilgojāmies pēc dienvideiropas, mēs priecājāmies par iespēju aizņemties mašīnu, lai tiktu uz cēsīm un neiebildām pret autobusu uz ratniekiem.

jāņos es uz pannas cepu šašļiku. šodien es meklēšu podiņus savām sešām istabas puķēm un gatavošu maltās gaļas mērci. nākamnedēļ sāksies studijas un tad es atkal tēlošu pieaugušo. no rītiem dzeršu apelsīnu sulu un pēcpusdienās mazgāšu grīdas. dzīve nekad nav bijusi tik patīkami mierīga, kā tagad.

kaut kas uz brīdi notika. varbūt es kļuvu par kārtīgu proletārieti, kuram nav vajadzīgs nekāds intelekts, jo es taču nedomāju kāpēc? es vispār nezinu, ko es daru, jo nezinu kāpēc tas būtu jādara. un tā kļūstot par strādnieci attapos aizmāršībā, ka man taču patīk lasīt grāmatas un rīgas laiku, ka agrāk naktī skatījos doķenes par cietumiem un gulēju tikai 4 stundas diennaktī, un vispār man taču tik ļoti patika rakstīt. man taču bija tā sava pasaulīte. kur viņa pazuda?

jo es vairs neesmu rīgā pa kuru agrāk pastaigājās čaks. mani vairs nesilda saule. austiņas mūzikai saplīsa jau pirms vairākām nedēļām. man patstāvīgi ir nogurušas acis un sāp galva; pats ķermenis ir slābans. tie laikam ir simptomi nelaimīgai dzīvei. man laikam vajadzētu aiziet līdz grāmatplauktam, bet nav spēka piecelties. pēc nedēļas atsākas studijas. cerams, ka tās mani izglābs.

vakar es braucu no rīgas uz dzintariem un atpakaļ ar riteni. pa vidu man bija darbs, kurš mēģināja sabojāt labo garastāvokli, bet neveiksmīgi. es tagad uzskaitīšu, ko ieraudzīju pa ceļam:
1) zied priedes,
2) mežā ir mellenes,
3) turpceļā kalnā ir jāminās 4 reizes, atpakaļ tikai 2,
4) vakara saules ir visskaistākās,
5) sienāži vēl eksistē,
6) imantas daudzstāvenes rada kontrastu starp pilsētu un dabu ļoti skaļi,
7) nevajag baidīties no kilometru skaita, tas ir bullshits,
8) visi pārējie novērojumi paliks tikai pie manis.

man beidzot bija dota tā iespēja atpūsties un zināt ko es sapratu? tas ir ļoti garlaicīgi. nu... nu pilnīgi nogurdinoši garlaicīgi.

šodien sazvanījos ar savu mammu pēc ilgiem laikiem un sūdzējos viņai par savu cīņu ar vienu referātu, kuram jau esmu nokavējusi iesniegšanas termiņu par vienu nedēļu. viņa man atgādināja šos brīnišķīgos pērkona dziesmas vārdus: pie baltas lapas apsēžos, kā pie baltas domas kapa.

mēs bijām tik ļoti pārņemtas ar individuālisma ideju, ka negājām vairs uz meiteņu tualeti kopā

liekas tik savādi apvainoties uz sevi par to, ka atpūties, par to, ka izgulies, par to, ka noguli eksāmenu, par to, ka referātu vietā liec mēbeles un jāņos no darba nespēj sarunāt brīvdienu. tik savādi ir apvainoties uz sevi, jo nav jau neviens kam par sevi pasūdzēties tālāk.

ir sesija. apkārt redzi tikai sev līdzīgos - zombijveidīgos studentus, kuri apātiski staigā apkārt ar aizpampušām acīm. viņi neguļ, viņi nemaz nevar atļauties gulēt; katra liekā minūte miega tiek pavadīta ar milzīgu vainas sajūtu. to acu zīlītes ir platas, kā pierādījums, ka bez miega var izturēt ilgi. pašas acis sūŗst. vistrakāk ir būt kopā ar filozofijas studentiem, jo tad pa vidu pīppauzē vēl sanāk pārcilāt jautājumus par esību, cēloņsakarībām, loģiskām kārtulām un zīmēm, kas ik dienā netraucētu, bet ne tad, kad esi gatavs atdot vistu tam kaimiņam, kam esi parādā, un saņemt savu nāves sodu.

naktī pūta stiprs vējš. mēs aizslēpāmies aiz universitātes miskastēm, kur viena tieši vakar no kāda benčika bija nodegusi. viņa man teica: "zini, kā pasakā koki ienāk pilsētā, tā man šķiet, ka vējš ienāk pilsētā". un tas uz brīdi lika aizmirst, cik patiesībā bija auksti. un, kad septiņos no rīta braucām ar riteņiem pāri akmens tiltam, varēja sadzirdēt, kā vējš svilpo caur akmens tilta margām un apakšu, kā ar tādām neveiklām stabuļu skaņām, kā ar tādiem jūrā kritušo saucieniem. un uz īsu brīdi likās, ka tagad, un tikai tagad varbūt, vējš arī sarunājas ar pilsētu. ne tikai ar mums.

es atkal biju tā mazā meitene liepājā, ko vecvecāki ir vakarā atveduši iztrakoties lielajos viļņos. ejot mājās dvielītī, salst; un var just, kā stiprais vējš nožāvē miesu. es atkal biju tā meitene liepājā, kas agrā jāņu rītā dodas mājās. un atkal pūš auksts vējš, jo jāņos gandrīz vienmēr līst un ir auksti un tā brīžiem liekas, kā viss neparocīgākā nakts, kurā visu nakti pavadīt pie ugunskura. un katrs rīts ir vējains un auksts. es atkal biju tā meitene liepājā ar izpūrušiem matiem un zilām nosalušām lūpām.

rīgā tāda vēja, kas mormoņu baznīcām lauž kokus pagalmā, nav vēl bijis. tas ciemojas un sarunājas. to var iet paklausīties uz tiltiem.

es jūtos ļoti, ļoti viena. man apkārt ir cilvēki. es dzīvoju centrā. zem mana istabas loga vienmēr notiek kāda saruna. gluži tāpat kā aiz sienas. bet tas netraucē man justies tā it kā es būtu miljoniem kilometriem tālu. un priekšā ir tik garš ceļš. tik, tik ļoti garš, ka no domas vien jau iesāpas kājas un parādās tulznas. tik smaga nopūta ļauj man kaut uz mirkli sajusties labāk. tikai smago nopūtu es dzirdu.

Es vakar biju mazā istabiņā, kas bija ļoti noputējusi. Bet ne tā, kā to dara vecums, sekcijas skapjos saliktās glāzes vai mājas, kurās tiek turēti kaltēti ziedi un nenogalināti zirnekļi. Tie bija putekļi, kuri sakrājas no slinkuma, nevīžības. Tie bija vieni no tiem vīrišķīgajiem putekļiem, kas kopā sajaukušies ar mazām brikešu skaidām, tukšām alus kastēm un neizmazgātām glāzēm. Un, dīvainā kārtā, tas pat netraucēja tik ļoti, lai gan iekšēji sajutos lieka. Visu laiku domāju par savu dzīvokli centrā, kurā tieši pirms atbraukšanas pie sienas biju piespraudusi sešdesmito gadu pastkartītes ar latviešu rakstniekiem un draugu atdāvinātās mākslas skolās radītās skices. Es atcerējos par grāmatplauktu, kurā iesākta lasīt stāv Nīče, Elsbergs un Tūve Jansone. Šeit apkārt visur mētājās vecas neinteresantas grāmatas, kuras nav mainījušas savu vietu jau ļoti, ļoti sen, tāpēc tajās putekļi bija sakrājušies pat starp, iespējams, nekad neatvērtajām lapaspusēm. Istabas vidū atradās mazs salūzis dīvāniņš. Tik skumjš, ka iespējams to saukt tikai deminutīvā. Tam blakus atradās pilnīgs pretstats – smags, veclaicīgs, koka skapis, uz skapjaugšas samesti daudzi dažādi papīri. Un labi, ka visām sienām priekšā bija daudz smagu mēbeļu, jo tapetes bija jau tik ļoti sadzeltējušas, ka līmējās nost no sienas atklājot koši rozā krāsu, kas visticamāk ir bijusi vienīgā pieejamā grunts tajā laikā, kad tās līmētas. Vislielāko drošību manī raisīja logs. Bez nekādiem aizkariem, plaši atvērts vaļā – un pa to ārā nepieklājīgs Rīgas mikrorajona klusums. Tik kluss, ka tuvākais troksnis būs pirmais rīta tramvajs, kas slinki pabrauc garām kādus divus kvartālus tālāk.

šķiet, ka visa mana pasaule ir apvainojusies, bet visu pārējo pasaules priecīga skraida pa magoņu pļavu. un savā starpā mēs nesaskaramies. un apkārt ir burbulis. liels necaurspīdīgs burbulis, kurš smacē un smacē, un smacē. liekas, ka arī nedaudz saraujas. ar laiku, un es būšu saspiesta. mana pasaule paliks viena. un nomirs no vientulības.

mēs mēģinām noslēpties. no kā? no sevis.

es biju aizmirsusi, cik ļoti reti guļ rīgas centrs. es biju aizmirsusi, ka ziedoņdārzā visu nakti kāds spēlē basketbolu un rotaļlaukumā pīpē zāli, ka diennakts veikalos tur vienmēr ir garas rindas, ka draugi bieži iet pastaigāties tieši naktī, ka jaunieši sporto, ka suņi ir jāved pastaigās un tuvumā ir tikai viens parks, ka lielai daļai cilvēku darbs beidzas pēc pusnakts un viņi kūtri dodas mājās, ka katrai mājai vienmēr būs kāds logs, kurā spīd gaisma un veikali neizslēdz gaismu savās izkārtnēs pēc aizslēgšanas. es aizmirsu, cik viegli paliek kājas ar putekļiem noklātas, mašīnu troksni un strīdus. es biju aizmirsusi, cik reti guļ rīgas centrs. es biju aizmirsusi, cik ļoti man tas pietrūka, lai gan paskatoties šiem centra iedzīvotājiem acīs, kuriem piederu tagad arī es, viņi redz, ka nepiederu viņiem, ka kāda mana liela daļa vēl atrodas otrpus daugavai.

es cīnos ar balto lapu. tā par katru cenu cenšas mani nogalināt. šī rotaļa patiesi jau ir kļuvusi dzīvībai bīstama. un dažkārt es pat nesaprotu, vai tā tiešām ir tikai baltā lapa man priekšā, kas cenšas man ieriebt. tai pat laikā - varbūt tā maskējas? maskējas aiz lekcijām, kurās pēkšņi dažādos priekšmetos paralēli tiek runāts par determinismu, maskējas aiz laikapstākļiem, kurus taču nevar ietekmēt, maskējas aiz nepareizi sazīmētiem eilera apļiem un simulācijām, kas apzinātas vairs tādas nav. šī baltā lapa māk slēpties. un māk slēpties labi, taču pēdējā laikā tā paliek jau aizmāršīgāka. tā, piemēram, šodien uz krišbarona ielas es ar vienu mazmazītiņu acs kaktiņu redzēju kā tā man piezogas no mugurpuses. tās notreknotie stūrīši-pirkstiņi atāķēja zupas spainīša rokturīti. un bam. spainītis nokrita uz zemes un tramvaja pieturā parādās koši rozā peļķe. pats plastmasas spainītis arī iešķīda, tāpēc tur vairs nebija, ko glābt. peļķe palika aizvien lielāka un lielāka, un rozā krāsa aizvien blāvāka un blāvāka. it kā mēģināju pa pēdējām desmit minūtēm paspēt nopirkt vēl vienu zupas spainīti, bet veikals jau bija ciet. tā šī nepatīkamā baltā lapa sāka mani ievainot ne tikai garīgi, bet nu jau arī fiziski. un tas šķiet pat kaut kā vēl dziļi personīgāk aizvainojoši. it īpaši tāpēc, ka baltā lapa un es punktu ziņā esam viens tūkstotis pret nulli.

pēdējā laikā bieži sanāk būt ciemos pie cilvēkiem, kuriem ir balkoni un tad es jūtos kā tādā lētā kūrortā pie melnās jūras pagājušā gadsimta nogalē. mums nav daudz naudas, tāpēc dzīvoklīti esam paņēmuši bloku māju rajonā uz kādu mēnesi. līdz jūrai ir trīsdesmit līdz četrdesmit minūšu gājiens ar kājām, bet tas liekas tik tuvu, jo paši dzīvojam kaut kur kontinenta vidienē. zem loga pagalma ēnā vecās tantes, kas atbraukušas šeit nomirt, pārrunā mazbērnu un bērnu dzīves gaitas. ir sutīgs siltums, bet vakarā piederas uzvilkt jaciņu. mēs neskaitām ne cik ilgi te esam, ne cik ilgs laiks palicis. kalendārā pie sienas ir apvilkts prom braukšanas datums, bet tik pat labi to sanāktu arī nokavēt. jo laiks šeit vairs neeksistē, kā arī nekad nav eksistējis, jo kaut kur tālumā šalc melnā jūra un uz piecstāveņu jumtiem ķērc kaijas. katru dienu ir svētki un katru dienu ir labs garstāvokis, un katru dienu mēs smejamies un cenšamies neatcerēties mājas.

pārmaiņas ir tik jauka lieta. es nespēju saprast cilvēkus, kas no tām baidās. un baidās pat ja tās nenotiek ar viņiem. manuprāt, daudz bailīgākas ir pašas imitētās bailes, nevis pārmaiņas.

ir tik savādi, kad lietas beidzas pirms pa īstam ir sākušās. tā šķiet, kā nodevība, tiesa, galvenokārt pret sevi par pārāk mazu centību. tai pat laikā - un kāpēc censties? jo tā taču pazustu viss pasaules plašums un visas tās jaunībai "atvērtās" durvis. nez kāpēc man ir grūtības gan ar atvēršanu, gan to atrašanu. ak, nē. un ko tagad?
vienmēr atsaucu savas vakarskolas direktora žetonvakara, izlaiduma, dabaszinību stundu runu: jums visas durvis būs dzīvē aizslēgtas un atslēga būs pazudusi, jums nāksiet rāpties iekšā pa logiem, bet arī tie būs aiztaisīti ar slēģiem un atslēgām, un tad jūs sāksiet meklēt citus veidus, kā ierāpties iekšā, bet arī tad neviens jūs negaidīs. karoč tā bija tik ļoti anti-tipiska ģimnāzijām, kur izlaidumos runā par visām plašajām iespējām, visām "atvērtajām durvīm", ka šī īpaši silda manu sirdi. turklāt tā nemāna. visas durvis ir ciet. un visas durvis šobrīd man ir arī noslēpušās. un es plānoju pati aiztaisīt vienas no retajām, kuras man ir atvērtas. taču tas nekas. vēl jau ēkai ir skurstenis.

Mēs skrienam tā, ka aizelšas elpa. Mērķis ir izmukt no draudošajām briesmām, tāpēc konkrētas finiša līnijas nav. Par spīti slapjajām mugurām gaisā jūtams rudens; un ar katru elpas vilcienu plaušās ielaužas aukstums. Tas nestindzina, nesāpina. Tikai atmodina un liek katru nākamo soli spert vēl ātrāk.

Mēs skrienam caur kūlas lauku. Gar rokām skrāpējas smilgas, botas pilnas ar smiltīm un dubļiem, jakas pazuda jau kaut kur pilsētā. Taciņa mūs aizvedīs līdz jūrai. Tomēr diez vai tā horizonta mala mūs izglābs. Varbūt vienīgi cerība par to. Jo krastā nebūs nekādas laivas. To zini gan tu, gan es. Bet mēs neapstājamies. Tālumā, kas drīz jau būs tuvums, dzird kliedzienus: tūlīt tiks noķerti! Es vairs neatceros, ko tik ļaunu izdarījām. Varbūt tā bija mūsu vieglprātība, kas viņiem nepatika, varbūt ziņkārība, jaunības trakukums vai nogurums? Es tikai pamanu, kā tavās zilajās acīs parādās aizvien lielāks satraukums. Nesatraucies, jo tie “viņi” ir tie, kuri neskatās uz zvaigznēm dzestrās vasaras naktīs, tie, kuri pie agras rīta kafijas neaizsmēķē cigareti, bet piekož treknu desmaizi, tie, kuri liek pirmklasniekiem tramvajā stāvēt kājās, tie, kuri nepieņem savus bērnus, tie, kuri neklausās mūziku, tie, kuri strādā tikai naudai tik ilgi, ka aizmirsuši, ka pasaulē pastāv arī saule un mēness. Un mēs tiem “viņiem” nepatīkam.

Gandrīz vai noripojot lejā pa kāpu jāapstājas. Priekšā ir palikusi tikai jūra. Šī dabas veidotā un cilvēka mākslīgi glorificētā robeža. Šodien tik ļoti mierīga, ka ūdens šķiet būs tik cieta masa, ka pa to varētu turpināt skriet. Mēs saskatamies. Tālumā vēl joprojām dzird saucienus, bet mukt jau vairs īsti nav kur. Šeit nav arī meža. Tikai brūna izdegusi pļava un pludmale. Es redzu, kā pār tavu noputējušo seju noslīd asara. Tā atstāj tīru sliedīti. Tādu, kā spraudziņu, caur kuru ielūkojoties var redzēt tevi atpakaļ bērnībā. Tu atkal esi tā mazā meitene, kas nebija naiva, bet gan nezinoša. Tu prati uzdot īstos jautājumus, bet ne vienmēr saņēmi pareizo atbildi. Tu aizslēdz to ciet ar savu plaukstu un izskaties vairāk kā bērns kurš būtu nobrāzis celi rāpjoties kokā, nevis pēc cilvēka, kurš ilgojas pēc citas pasaules; pēc pasaules bez “viņiem”.

Pie ūdens apstājas mūsu ceļš. Varētu lūgt dievu, bet tas šķiet parāk banāli un stulbi. Mēs tikai skatāmies uz to horizonta malu. Par to, kā varbūt tūlīt sanāks uzzināt, kas aiz tās atrodas. Vai tiešām tā laime, ko meklē tik daudzi pasaku varoņi, vai Poseidona varenā pils?
Krastā ierodas vēl citi tādi, kā “mēs”. Tik pat apjukuši, tikpat neskaidri, tikpat nobijušies un drosmīgi, un noelsušies. “Mēs” neapzināti nokļūstam vienā un tajā pašā vietā, cenšoties tikt pāri vienai un tai pašai neuzvaramajai robežai.

Atliek tikai smieties un spēlēties ar smiltīm. Skatīties, kā tās izplūst no rokas delnas un nekad vairs neatgriežas pie tevis. Ūdens ir par aukstu, lai tajā mērcētu kājas. Tālumā, kas šķiet tūlīt jau esams tuvums, dzirdami saucieni: tūlīt tiks noķerti! Tie ir “viņi”, kuri baidās, un “mēs”, kuriem pieder to bailes patiesībā.