Viss ir redzams

man liekas dažkārt baigi cieti, jo galvenais jau ir izpaust tās emocijas, kas tevī rodas konkrētajā brīdī. protams, ja tu raksti kaut kādu apskatu par kādu notikumu vai pasākumu pēc vairākām dienām, tad tas viss jau sen ir kondensējies un pārvērties kaut kādā nenosakāmā pļurā, emociju taifūns ir izlīdzinājies pa zemi kā kaut kāda pelēka peļķe ozolu pilnā pļavā, bet tomēr - ja esi pie datora emociju uzplūda laikā, tad dažkārt bez rupjībām neiztikt. galu galā tāpēc jau tās vispār mums ir pieejamas, ka attiecīgos brīžos var tikt pielietotas. un es nedomāju, ka cilvēki, kas ir kaut kādi baigi nerupjie, galantie un perfektie, ir kaut kādā veidā pārcilvēki vai ausgtāki nekā rupjie pidari bļe, viņi vienkārši ir iemācījušies apslēpt savas emocijas. bet zini kā, ja emocijas neizrādi, tad tu tak viņas RIJ un RIJ un beigās skaties, ka tik kādas dusmu lēkmes, ka tik suicidālas domas, ka tik kādu veģetatīvo distoniju nesaķer.