zanzibra

mani nes.
visapkārt ir tikai zāle, zaļa, zaļa, gara zāle. smilgas vējā šūpodamās dzenā prom odus no manas miesas. kaut kur tuvumā jābūt velosipēdam [es zinu]. tieši tāpat kā tuvumā jābūt grāmatai par pazudušām pilsētām un melnajai somai, uz kuras es guļu. taču ir tikai zāle.
mani nes. zāle. pretī vienam no visfantastiskākajiem saulrietiem. iedomājos kādu vien krāsu vēlos un tā parādās pie izmisuma pilnajām debesīm. tā atspīd manās izmisuma pilnajās acīs. bet mani nes.
mēs nepaspēsim, pieliecoties iekčukstu zāles stiebram, bet vējš čukstu aiznes prom. aiznes pie odu mākoņa, kas uzbāzīgi seko, cenzdamies pieplakt manai miesai.

Tu skatīsies Agro Rūsu, es skatīšos Elpojiet Dziļi. un mēs abi katrs savā Latvijas vietā būsim laimīgi.

mani nes.

kaut kur tuvumā jābūt apziņai, ka netālu ir plāksteris, kuru kāds laipns cilvēks uzlīmēs uz vietas, ko sagriezu ar nazi, griežot rabarberus, kaut kur tuvumā jābūt sen pazudušam draugam, kaut kur tuvumā jābūt tam, pēc kā ilgojos.

 

un vēl joprojām es esmu miljons prieka, miljons sāpju, miljons sauļu, miljons visa un miljons it nekā.

sen tā nebija darīts. pēdējo reizi, šķiet, ziemā. paņēmu grāmatu, austiņas, datōru, kurā skan Nōra Džōunsa [ouhh..], un lasīt, lasīt. kad vairs nelasās, tad noskatīt seriāla sēriju, un tad lasīt. un še ku reku, nemanot, jau pienāk laiks, kad palasīt vairs nevar, nepieciešama mākslīgā apgaismojuma palīdzība. nu, ko lai saka, neņemšu es šodien mākslīgā apgaismojuma palīdzību.
un nesen man iestājās šoks, tādēļ, ka pulkstens rādīja jau 21:30. neticami! un ir vēl gaišs.. cilvēki, vasara nāk! lieliem, lielumlieliem soļiem nāk!

kamēr skolēni te satraucas par saviem eksāmeniem, studenti vēl neko nedara. šodienas secinājums - mācīties vēsturniekos ir paradīze cilvēkiem, kuru viens no labākajiem draugiem ir Mr. Slinkums. taču ne tikai tāpēc. vispār, mācīties vēsturniekos = fenomenāli lieliski pavadītus studiju gados.! ze best ever!

drīz, drīz jau sāks arī studenti mācīties, vai vismaz izlikties, ka to dara. un šī spēja ir atstrādāta līdz perfekcijai, tieši tāpat, kā runāšana semināros ne-par-ko.

tādas jokainas sajūtas. te sentiments, te nostaļģija, te bailes. viss šodien, viss...

un vēl viena lieta, kas mani uztrauc ļoti stipri. stiprāk par visu pārējo - ja agrāk man reizēm bija ko pateikt, bija, ko domāt... tad nu... šī spēja lēnām iet zudībā. cerams, ka uz atgriešanos.

ak, jā. un ES GAIDU VASARU!

ir jau tā, ka vairs nav nekā, par ko aprunāties, nav nekā kopīga, un vienaldzība palēnām uzvar greizsirdību un privātīpašnieciskumu. tomēr pieradums ir sasodīt pretīga lieta. nu, apnicis man ir katru dienu sevi atturēt no vienkāršas jautājuma "kā iet?" uzdošanas. grūti un apnicīgi, kaut nekādas citas motivācijas izņemot pieradumu to jautāt nav.
mani absolūti vairs neinteresē, ko viņš dara, kā viņam iet, tas ir tikai un vienīgi pieradums. muļķīgs pieradums. dusmas uz sevi. bet vismaz nesāp. iepriekšējo reizi, kad centos atradināties no šāda veida pieraduma sāpēja. mežonīgi sāpēja. un vēl tagad sirds ietrīsas katru ziemu, ieraugot noteiktas zvaigznes un katru reizi iedomājoties par tēju, kuras smarža caur manu datoru aizplūst līdz kādai citai istabai ~80km attālumā. tā lūk..

pieradumi jāiznīcina.

es atkal vēlos satikt savu draugu jūrnieku, skatīties ar viņu filmu un piedzerties, un nesaprast, kāda diena, un, ja godīgi, pilnīgi pofig, kāda diena.

ķiploku grauzdiņi uz galda spēcīgi devalvē spēju mācīties

Es šodien pirmo reizi mūžā ēdu mango.
Un ko Jūs darījāt pirmo reizi mūžā šodien?

M A N I R K A R S T I ! ! ! ! ! !

MAN IR PĀRLIEKU KARSTI! ES GRIBU MĀJĀS, ES GRIBU ZAĻUMUS, ES GRIBU DAUGAVU UN PILSKALNU...

vienmēr ir licies, ka tādus pārus var redzēt tikai filmās, taču nekā. braucu vakar vakarā uz Lielo Pilsētu uz kuru man nebūt negribējās braukt, taču pienākumi dara savu, un redzēju. pretī sēdēja meitene gaisīgā gaiši zilā tērpā un puisis. pēc skata tipisks nūģītis. ar bēšam biksēm līdz viduklim, sandalēs un melnās zeķēs, rūtainā flaneļa kreklā. galīgi nesaderīgi pēc skata. taču kaut kas viņus tik ļoti vienoja. viņi bija sasodīti laimīgi. ik reiz pametot acis uz viņiem, seja gribot, negribot atplauka smaidā.

ja jūs būtu redzējuši, ar kādu rūpību puisis atglauda meitenes matu no sejas, kamēr viņa gulēja uz viņa pleca. ar kādu rūpīgu smaidu viņš viņu sagaidīja pamostoties. nenormāli silti bija pēc izkāpšanas no vilciena un ieniršanas Rīgas anormālajā miglā, kas vēl šorīt atgādināja par vakardienas braucienu ar vilcienu.

pilna māja ar deviņgadīgiem bērniem.
visnotaļ nervus patērējoši un šausmīgi!

briesmīgi sen te nekas nav rakstīts.
un atkal ir briesmīgi daudz darbiņu sakrājies, laika nav, bet dzīve iet uz priekšu neskatoties ne uz ko.

vakar redz Kornēlijas jaunkundze tika satikta, kas rezultējās sen nebijušā pasēdēšanā, kuras tik ļoti pietrūka. un pietrūkst vēl joprojām, pietrūkst Čaka ielas dzīvokļa balti flīzētā galdiņa, Ziedoņdārza tipinātāja un milzums citu lietu. atskatoties atpakaļ uz to, kā bija pirms pusotra/diviem gadiem, jāsecina, ka viss bija šizīgi, jokaini un vispār - sasodīti dīvaini. un lai arī reizēm tas izpaudās šo vārdu visnegatīvākajās nokrāsās, tas tomēr bija jauks laiks un pietrūkst visādu neparastu iedzeršanu un runu, un sajūtu. lai gan atgriezties tajā negribētos nepavisam, pietiek ar gremdēšanos atmiņās.
jūnijā braukšu uz Viļņu. vienalga kā, braukšu!

šodien redzēts viens sen neredzēts cilvēks un viens pusaudzisko smaidu izraisošais cilvēks. tādu smaidu, par kuru pašai smiekli nāk. bet jauki, jauki ir tā.

vispār, brīvdienas - piektdiena, sestdiena un svētdiena bija vienas no lieliskākajām dienām manā dzīvē. neskatoties uz sāpošajām kājām, rokām un sprandu. rokas un kājas vēl joprojām nedaudz sāp, bet tas pāries. sen nebija tā sāpējis. kārtējo reizi pārliecinājos, ka mūsu fakultātē ir visforšākie cilvēki un visforšākie pasniedzēji un dekāns ir vispār vienkārši lielisks. kurš gan vēl cepot desas jautā studentiem, kad tās gatavas un par to, ka atbilde tika sniegta, piesola uzreiz maģistra grādu? :D

piektdiena - nenormāli kruts gids Cesvainē. kāju sāpes pēc Cesvaines un kāds autobusā sāk dziedāt I.Pētersona hītu "Varavīksne". paliekam Alūksnē.
sestdiena - 8 no rīta pēc pāris gulētām stundām jālasa referāts. nolasu. viss jauki, nekādu otrā rīta seku. guļam. Igaunija. parādās otrā rīta sekas. vairs nav forši. secinājums - referāts tika lasīts vēl žvingulītī. sāp. karsti. paliekam Naukšēnos. izdomājam horeogrāfiju I.Pētersona hītam "Varavīksne". smiekli un alus. visi guļ. mēs spēlējam bumbu. kartupeļus dušas telpā un fotografējam smieklīgi guļošos.
svētdiena - kāds pajautā, vai es biju starp tiem, kas ieradās četros no rīta un ieslēdza gaismu sporta zālē. neko nezinu. eju tālāk. mežonīgi nāk miegs. bet man ir kōla. Kaltē, ja? braucieni, dubļi, aukstums. Rīga, gulta.

ir lērums bilžu, bet jāpagaida, kad lērums kļūs vēl lielāks un tad jāpaskatās kas un kā. varbūt kāda jēdzīga bilde arī ir.

vispār ir nenormāli forša sajūta, kaut arī daudz kas nav padarīts, un daudz kas jāsteidz darīt. galvenais jau ir sajūta.

kā izrādās, šodiena ir varen jauka diena!!

VENSTPILS - GAIDI MŪS VASARĀ! nedaudz parakņāsim Tavu centru un padzīvosim Brīvdabas muzejā.

un tas ir tikai viens no šīs dienas prieciņiem! aww,...

sen nav nācies klusi, klusi raudāt un asaras sakrāt klausoties kādu dziesmu.
nu tas brīdis ir pienācis.

nav skumji, nē, nav nekas tāds, ir vienkārši skaisti.

esmu atklājusi sevī līdz šim totāli un galīgu apslēptu akadēmiskās zīmēšanas talantu - māku zīmēt bultu, šķēpu, zobenu galus! woohoo...

nažus arī protu.
būs, ko 6. maijā prezentācijā rādīt. žēl, ka nekā vēl priekš prezentācijas nav. ir tikai pāris zīmējumi. bet nu - tas arī ir daudz.

p.s. Sieviet, paldies par Them Crooked Vultures :>

sen te nekas nav tapis. nu tad beidzot, paņemot atslodzi no akadēmiskās literaūras lasīšanas, saņēmos...
tātad -
1) pretējās mājas piektajā stāvā deg gaisma. pretējās mājas piektajā stāvā vīrietis sit sievietei ar boksa cimdiem. sievietei rokās ir tie cimdi ar kuriem boksa treniņu laikā uzņem sitienus. nu, nezinu kā lai to pareizi pasaka. boksa terminoloģija nav mana spēcīgākā puse.

2) vakardien pirmo reizi pēc ilgiem, ilgiem laikiem nācu no centra mājup ar neviltotu smaidu un reizēm pat iesmejoties. iemesls samērā triviāls, taču tajā pašā laikā nežēlīgi skaists. pasākums Zinātņu Akadēmijā. pēc tam pāris alus glāzes ar fakultātes biedriem un smiešanās. un tad - ceļš līdz stacijai gandrīz nevaldāmi smejoties, jūsmojot par skaistiem, inteliģentiem, akadēmiskiem un seksīgiem vīriešiem :D ahhh....

3) secinājums - ja pietiekoši ilgi [nu, visu vakaru] runā par kādu cilvēku, tad cilvēks agrāk vai vēlāk dod par sevi ziņu. kaut vai īsziņas formā. un R., kura pārbiedē visus, skrienot atpakaļ ar visu savu lielisko vello, bļaujot un vicinot savu telefonu pa gaisu. biedējoši, biedējoši.

4) ir tiiiiik kruti justies atkal kā pusaudzei, smieties, apzināties, cik tas muļķīgi. vēl tikai pietrūka pīkstināšanās naktī. bet nu, no tā nebija tālu.

5) vajag vairāk šādu pasākumu. šādu dienu kāda bija vakar. dīvaina, smieklīga, skaista diena.

nu tas nu tā. pievēršos atkal savai akadēmiskajai literatūrai.. gudbai.

Dienas prieciņi:

Bravo plombīra saldējums ar rozīnēm [iekšā bija veselas 2 rozīnes] un saldējuma ēšanas laikā Pink Floyd "Comfortably numb" un uzreiz aiz tā bītlu "Hey Jude" pa SWH rock. :)

lūk, sajūtas, kuras nekādīgi un nekad nebūs iespējams izteikt vārdos - no apkārtējo cilvēku sarunām, sākt kaut nedaudz [s]aprast cik ļoti tevi ir mīlējuši. kā cilvēks ir mainījies, kad runājis par tevi un kad sācis to darīt tad nav bijis apturams. neaprakstāma, neizsakāma sajūta aptvert kaut drusciņu, kaut mazumiņu no tās mīlestības, kas klusējot tev bijusi veltīta. un to visu - no cilvēku sarunām. beidzot dzirdēt tik šaušalīgi jaukus un šajā gadījumā sirdi plosošus stāstus...

"Nāvei patīk pavasaris"

Не бойтесь, королева, кровь давно ушла в землю. И там, где она пролилась, уже растут виноградные гроздья.

Михаил Афанасьевич Булгаков "Мастер и Маргарита"



Un reizēm cilvēki aizmirst, cik nāve ir tuvu.

.. nav šeit rakstīts. iespējams, manā dzīvē atkal ir pienācis periods, kad man nav ko teikt. kaut gan es jau vispār vienmēr esmu bijusi no tiem, kas klausās, nevis runā. man ļoti patīk klausīties un vērot.

šodien biju jaukajos humpīšos, kuros sev pašai par brīnumu iegādājos svārkus un krekliņu. baigi jaukie [abi divi], jā. un vēl visam piedevām dabūju turpat grāmatu angliski pa 0,50ls. saucas "The Prophecy" (par Nostradama pareģojumiem.. grāmata no visu šito da-vinči-kodu sērijas, laikam.] by Chris Kuzneski. uzvārds tāds polisks, un te nu ir brīdis, kad es uzrakstu - no visas sirds jūtu līdzi visai Polijas tautai un īpaši bojāgājušo radiniekiem.

es ar savu ļoti izteiksmīgo un melno humora izjūtu, šķiet, jau paspēju kādam nedaudz nepatikt šodien, nosaucot šīs nāves par nedaudz ironiskām. protams, traģiskām, taču nedaudz arī ironiskām. lidojot uz vietu, kur atcerēties notikumu pirms 70 gadiem, kad visa Polijas elite tika noslepkavota, atkal iet bojā visa Polijas elite.

kā būtu teicis Kurts - and so it goes..

redz, nāve, kā izrādās nekad nekur tālu nav aizgājusi. vienmēr slēpjas ap stūri. man ir žēl nāves... traģisks darbs jādara.

bet tagad noskatīšos stilīgo filmu "The Crow", un tad centīšos darīt lietas, kuras atļaujos nedaudz tālāk uzskaitīt:

1) Uzrakstīt ievadu un struktūru kursa darbam, kas jālasa 6. maijā
2) Varbūt sākt divus referātus rakstīt
3) Sameklēt tērpu piektdienas ballei. Jā, vai kādam nav mājās vecas padomjlaiku piena pudeles? Nu, man īstenībā tikai vienu vajag, bet vajag tā riktīgi. Apsolos censties atgādāt atpakaļ sveiku un veselu.
4) Lasīt grāmatas.

Šodien - čik-čik, mājiņā!

[tajā jaukajā un smieklīgajā bērnu balstiņā]

все говорят что мы вместе, но никто не знает в каком

a я вам скажу в каком - мы в жопе мой друзя, в жопе


un vēl, šodien ir coja vakars.