zanzibra -

ir jau tā, ka vairs nav nekā, par ko aprunāties, nav nekā kopīga, un vienaldzība palēnām uzvar greizsirdību un privātīpašnieciskumu. tomēr pieradums ir sasodīt pretīga lieta. nu, apnicis man ir katru dienu sevi atturēt no vienkāršas jautājuma "kā iet?" uzdošanas. grūti un apnicīgi, kaut nekādas citas motivācijas izņemot pieradumu to jautāt nav.
mani absolūti vairs neinteresē, ko viņš dara, kā viņam iet, tas ir tikai un vienīgi pieradums. muļķīgs pieradums. dusmas uz sevi. bet vismaz nesāp. iepriekšējo reizi, kad centos atradināties no šāda veida pieraduma sāpēja. mežonīgi sāpēja. un vēl tagad sirds ietrīsas katru ziemu, ieraugot noteiktas zvaigznes un katru reizi iedomājoties par tēju, kuras smarža caur manu datoru aizplūst līdz kādai citai istabai ~80km attālumā. tā lūk..

pieradumi jāiznīcina.

es atkal vēlos satikt savu draugu jūrnieku, skatīties ar viņu filmu un piedzerties, un nesaprast, kāda diena, un, ja godīgi, pilnīgi pofig, kāda diena.