zanzibra

Vīrieši ir kā gulbji. Jo tuvāk tie nāk, jo baisāk kļūst. Un jo tālāk tie atrodas, jo skaistāki šķiet. Vispār ideāli būtu, ja tie eksistētu tikai tādās ļoti romantiskās un ļoti banālās fotogrāfijās, piemēram, divatā ar kakliem veidojot sirsniņu. Smejos.. hehe

Vakarnakt bija ārkārtīgi interesanta saruna/diskusija. Pēc tās es vēl kādu brīdi nespēju iemigt un domāju par to, kā tas var būt, ka cilvēki, kas lielos vilcienos dala vienus un tos pašus uzskatus par dzīvi, tajā pašā laikā pilnīgi un galīgi viens otru neizprot.
Mēs abi nākam no pilnīgi dažādām pasaulēm, kas mūs padara par tik atšķirīgiem, taču mums, kā izrādās [ha hāa.. un tam, protams, bija jānotiek ~3 gadus pēc iepazīšanās] ir daudz kas kopīgs. Tieši uzskatu ziņā, tajā, ko mēs vēlamies, tajā, ko mums patīk darīt. Un droši vien tas ir tas, kas mūs vienu pie otra tik ļoti pievelk. Pretpoli pievelkas, kā sacīt jāsaka.

Galvenā atšķirība, šķiet, ir tajā, ka man patīk gandrīz visu darīt ar draugiem, ar cilvēkiem. Man riebjas dzert alu vai vīnu vienatnē. Es labāk to daru ar draugiem, kad man ir lielos vilcienos vienalga cik krutu vai nekrutu vīnu dzert. Taču viņam patīk iedzert dārgu vīnu vienatnē un kaifot par to..

Es savukārt dolbos no cilvēkiem!

Šīsdienas bilance - neviens nav apjokots, bet mani apjokoja vienu reizi. Uzreiz pēc pusnakts, kad es biju pilnīgā pārliecībā, ka ir 31. marts, kas bija vakar. Man šķita, ka vakar ir bijis 30. marts. Vispār, nu, vienas dienas manā dzīvē trūkst. Un es pat nezinu uz ko lai noveļ vainu šajā gadījumā.

Pēdējās divās/trijās dienās ir noticis gana daudz. Divas reizes esmu bijusi pie jūras, kas ir visnotaļ netipiski, jo parasti man tur sanāk būt labi ja pāris reizes gadā, visintensīvāk, protams, tas notiek nometnē Saulkrastos. Kuru, starp citu, mēs šogad esam apņēmušās/ies iebīdīt agrākajās "pareizajās" sliedēs, jo pagājušā gada nometne bija viens liels čo za fak?. Tam ir jāpieliek punkts.

Vispār, šī nedēļa līdz šim ir izvērsusies gana interesanti, aizraujoši un jauki. Un es tagad zinu, kur Rīgā ir krematorijs. Mani sajūsmina šī doma. Nu, labi, ņemot vērā manu topogrāfisko debīlismu, precizēsim, es zinu kāds izskatās krematorijs. Nokļūt tur es nespētu. Un man ir tikai aptuvena nojausma, kur tas atrodas. Nu es varētu tādu aplīti uzvilkt kartē, kas iezīmētu attiecīgo reģionu, kurā vajadzētu būt krematorijam.

Enīvei, tagad es nododos lasīšanas priekam. Un mūzikas klausīšanās priekam. Un cerībām, ka viss pavasaris būs tikpat aizraujošs, jauks un interesants kā šī nedēļa.

P.s. Mani nepaņēma ERASMUS'ā, bet es pabeidzu skatīties savu Aizkraukles pilskalnu iekš muzeja! Tagad tikai pārskati jāaiziet aplūkot. YES!

Today, I tripped over and broke my ankle. Despite begging every passer-by for help back up, they wouldn't help me because they thought I was playing an April Fool's joke. FML

Šovakar/šonakt - Fur: An Imaginary Portrait Of Diane Arbus

Diane Arbus, starp citu, ir autore vairākām ļoti slavenām fotogrāfijām, kā piemēram, šajām:

Bet to jau jūs noteikti zinājāt..

 

Un vēl, man nenormāli kretinē tas, ka fotografēšana tagad ir baigais modes kliedziens un ar to nodarbojas jebkurš, kurš ir spējīgs podziņu nospiest. Nu, nav jau tā, ka es arī to nedaru, es to daru, un vispār, es sev arī nenormāli kretinēju...

Un vēēl - es kind of nesaprotu to Zemes Stundu.. like - What's The Point?

 

 

un reizēm man nenormāli tevi vajag.

mani aizvien vairāk nomāc tas, ka man viss ir apnicis. es tik ļoti vēlos prom, man ir apnikuši cilvēki, apnikusi fakultāte, apnicis vilkties cauri Esplanādei katru dienu, apnicis redzēt tur sēdošo Raini, kurš šķietami nesatricināms ir gan lietū, gan saulē, gan salā.

aij, man pat negribas neko šeit rakstīt, droši vien es to daru tikai tā - ķeksīša pēc. nu, tā, lai vienkārši ir.

es ceru, ka šīs sajūtas līdz ar pavasari pāries.

un vēl mani nenormāli nomāc tā sajūta, ka mainās visi, kas ir man apkārt, izņemot mani pašu. es nemainos, kā palieku mazā muļķīgā meitenīte, tā arī palieku. un tas ir traki. redzēt, kā cilvēki mainās, cik interesanti viņi dzīvo, cik jaunu draugu viņi iegūst, un pašai nemainīties un kaut kā nebūt censties iztikt ar vecajiem draugiem, jo taču šķiet, ka tie ir tie īsti, bet viņi tomēr tā neuzskata..

labi, tagad iešu paspēlēties.. pietiek.

Klau, kāds man var pateikt, kāpēc Aka-kaka klapē ciet e-biblioteka.lv?
Besī ārā. Riebjas. Man kā studentam un parastam mirstīgajam tas beidzot šķita viens nenormāli jēdzīgs projekts, bet nēe.. redz, jāklapē ciet... riebjas.
Viņi tā dara tāpēc, ka smaga bērnība? Vai kas tur par iemeslu?

Es pat vārdos nespēju izteikt, cik ļoti mani tas kretinē... argh!!!!!

Daudz laimes tev šodien dzimumdienā, Gerij. Es vēlētos būt pie tevis un uzdāvināt tev daļu no Rīgas slapjuma un sāls.

 

Buča!

 

mana vecvecmāmiņa redzēja pasaules galu. tajā nebija nekā traģiska. vienkārša samierināšanās. un tad viņi staigāja pa saules virsmu. dažus pasauca, daži aizceļoja pēc pašu iniciatīvas. daži vēlāk mēdza stāstīt par vēso zemi. par pasauli, kas tur uzbūvēta, civilizācijām un zināšanām, kas aizgājušas bojā. un mēs, mazi knariņi, vienmēr smējāmies par veco ļaužu šizofrēniskajiem savārstījumiem. līdz brīdim, kad pāris no mums nokļuva saules centrā. pārējos mēs padzinām, viņi nebija cienīgi.
veco ļaužu stāstus, kas bija patiesi, izdzēsām no visu atmiņām. mēs, tā niecīgā cilvēku saujiņa, devāmies uz citu sauli, un kļuvām tur par dieviem.

i open up my wallet
and it's full of blood

cik cilvēku ir gājis bojā, lai jūsu maciņos atrastos naudiņa?

P.s. Jautājums atbildi neprasa...

everything i see is in the past
and yet i think i could change it all

Nedaudz jokaini pamosties no sapņa, just, ka kaut kas jāiet meklēt, bet nav ne jausmas kas.
Un tad atcerēties, ka sapnī, ar nedaudz mistiski, nedaudz bailīgu, nedaudz svētku un nedaudz trillerisku pieskaņu, es nenormāli izmisīgi meklēju zirgu. Man vajadzēja zirgu, lai kaut kur nokļūtu, lai gan kursēja vilcieni, bija pieejamas mašīnas, bet man vajadzēja zirgu. Un es tiešām izmisīgi viņu meklēju..

Ko nozīmē zirga neesamība sapnī? Somebody knows?

Mans draugs jūrnieks, man reizēm piezvana. Viņš ir tas, ar kuru man iespējams pat patīk runāt pa telefonu.

Bāc, nu ja. Nāk taču pavasaris!
Cilvēki, cilvēki - pavasaris drīz būs. Mans dabiskais pavasar-sensors tā saka.

Vienmēr pavasaros ir slikti. Vienmēr ir smeldzīgi. Vienmēr ir vientuļi. Un vienmēr liekas, ka nekad nebūs vairs citādi.
Bet es jau esmu liela meitene. Es nesūdzos un neraudu [gandrīz nekad], un esmu pārāk pieaugusi, lai nezinātu kā ir, kad sāp un kā ar to mēģināt tikt galā.

Jā, bet jums es saku, es zinu - DRĪZ DRĪZ BŪS PAVASARIS KLĀT! ĪSTS!

Un kāpēc reizēm ir jābūt tā, ka nav nekā?

Trīs prieciņi sakarā ar Oskaru pasniegšanu:

1) "Avatars" nedabūja gandrīz neko
2) Kristofs Valcs dabūja vīriņu par labāko otrā plāna tēlojumu (viņš tiešām bija lielisks)
3) Džefs Bridžess beidzot arī dabūja vīriņu. Viņš arī bija lielisks veca alkoholiķa-norietējušas-kantrī zvaigznes lomā.

Tagad vēl atliek Gerijam Oldmenam dabūt vīriņu un es varu mirt laimīga.



P.s. Queen on England vs. USA presidents - http://eatliver.com/i.php?n=5438

Man ir draugs. Viņš ir jūrnieks. Mēs satiekamies ļoti reti. Un nekad tas nenotiek iepriekšplānoti. Mēs uzskrienam viens otram virsū parasti.
Kad tas notiek, mēs ļoti piedzeramies. Un dzērumā nedaram nekādas muļķības. Un nestāstam nekādas muļķības. Es esmu bijusi pie viņa dzīvoklī. Divas reizes. Pēdējo reizi, kad es tur biju, pie viņa ciemos atnāca kāds cits viņa draugs, kurš Dānijā strādā par pastnieku. Ar viņu es esmu skūpstījusies, kaut gan tolaik tā laikam bija tikai bučošanās. Mēs piedzērāmies vēl vairāk.
Un tad mēs skatījāmies "Desperado". Mans draugs jūrnieks, teica, ka šī filma kaut kad sen bērnībā viņu iedvesmoja audzēt garus matus. Mans draugs jūrnieks parādīja epizodi, kuru viņš vienmēr ir vēlējies attēlot. Viņš to arī attēloja. [Tā ir epizode, kurā El Mariachi saņem matus ar matu gumiju. Netālu no filmas sākuma.] Mans draugs jūrnieks saņēma matus tieši tāpat. Pēc tam mēs dejojām pie stilīgās mūzikas. Katrs savā viņa istabas stūrī. Un tad uz mirkli, nu, tādu, ļoti īsu, mūsu acis sastapās. Tā sastapās, ka ne atrauties. Mūsu dejošana noplaka. Un es nobijos. Manuprāt, mans draugs jūrnieks arī nobijās, jo mēs abi reizē ierosinājām, visai steidzīgā balsī doties uz virtuvi pēc alus. Un tad mēs piedzērāmies vēl, vēl vairāk.
Vispār, mans draugs jūrnieks ir ļoti līdzīgs El Mariachi. Viņš uzrodas ne no kurienes, man nav ne jausmas, vai viņš tagad ir šai zemē, vai kādā citā. Viņš ir arī ļoti tumsnējs un skaists.
Es ļoti gribētu uzzināt vairāk par savu draugu jūrnieku, taču mēs vienmēr piedzeramies un nerunājam/nestāstam muļķības, tāpēc uzzināt kaut ko par viņu ir grūti. Bet mans draugs jūrnieks man vienmēr liek justies ļoti ērti. Viņa klātbūtnē es nekaunos, viņa klātbūtnē es rodu kaut kādu mistisku mieru.

Varbūt mans draugs jūrnieks ir Poseidons?

Ziniet ko es jums teikšu - būt vienam ir jauki. Nav jādomā ne par vienu, nav jāatskaitās. Vari ēst cikos vien gribi, vari ēst visus draņķus, ko gribi. Viss viens. Ja nu galīgi sagribas, vari neēst vispār. Vari iet viens uz kino, viens skatīties filmas, kurās Pīrss Brosnans sagrauj visas bērnības ilūzijas par ļoti seksīgu vīrieti un parādās kā kentaurs, un pēc pāris minūtēm vari sākt histēriski smieties. Un nav neviena blakus, kas prasa kāpēc tu smejies?

Vari viena pati sēdēt istabā un nebraukt nekur skatīties nekādus tur glupus saulrietus un saullēktus. Vari nevienam neturēt roku, vari nebūt faking sentimentāla, vari raudāt, kad gribas un neviens neprasīs - kapēc tu raudi? vai ar tevi viss kārtībā?

Vari visu.. vari iet gulēt, cikos gribi, nevis cikos grib kāds cits. Tev var būt savi noslēpumi, un nevienam neinteresē kādi tie ir, un tevi neviens nesāpina. Un galu galā, vari ne ar vienu nedalīt gultu. Paliek vairāk vietas, kur izvērsties, vairāk vietas, kur vārtīties....

Vienīgi, jā.. vienīgi, kaut kas tomēr nedaudz dur tur, krūšu rajonā

When the world is sick can't no one be well
But i dreamt we was all beautiful and strong

They put angels in the electric chair
Straight-up angels in the electric chair

And no-one knew or no-one cared
But burning stars lit up their hair
And burning stars lit up their hair
And crawled to heaven on golden stairs

/A Silver Mt. Zion/

Mani vienmēr ir interesējušas un fascinējušas tās "sadegošās" personības. Man gribētos tādu [ie]pazīt. Gribētos tādā iemīlēties līdz mielēm. Gribētos tādu mīlēt līdz beigām, līdz brīdim, kad viņš/viņa sadeg manās plaukstās un man neatliek nekas cits, kā vien nopūst pelnus no pirkstiem.

Jā, mazohistiskas tieksmes ir manā garā.

Taču reizēm es domāju, ka varbūt es arī esmu no tām sadegošajām. Iespējams augstprātīgi, iespējams pārlieku lepni, iespējams esmu par sevi pārāk augstās domās. Nenoliedzu, taču no otras puses.. vai tad tiešām sadeg tikai ģēniji? Vai tad klusībā pie sevis nedegam mēs visi? Tikai lielākā daļa no mums ir ārkārtīgi labi aktieri, par kuru iekšējo dzīvi nevienam nav ne jausmas, neviens pat nenojauš, kas ir aiz tik veiksmīgi uzvilktā cilvēka kostīma.

DEDZIET! DEDZIET! DEDZIET, CILVĒKI!!

Donnie: Why do you wear that stupid bunny suit?
Frank: Why are you wearing that stupid man suit?

Man patīk datorspēles un citas spēles, kurās nav jāatceras daudz noteikumi. Spēles, kurās nav jāpiepūlas, spēles, kurās nav daudz opciju, spēles, kuras ir vienkāršas. Man nepatīk īpaši noslogot savas smadzenes un ķermeni. Un vispār - galvenais jau ir nepārpūlēties un nepārstrādāties. Šajā sakarā man atausa atmiņā ļoti jauka vakardienas pasēdēšana, kas galīgi nebija tā paredzēta. Paredzēts bija darboties kursa darbu/maģistra darbu sakarā. Protams, darbošanās arī notika. Bet paralēli notika arī pāris glāzes Martini, kā sacīt jāsaka, lai apslacītu valodu. Jā..

Ja es kaut ko iedomāšos, tad droši vien uzrakstīšu. Man jau labu laiku gribas rakstīt kaut ko skaistu. Nu, tādu, lai to izlasot aptekas [vienmēr ir paticis šis vārds] sirds un mēle negrib kustēties. Kā arī, protams, pastiprināta asaru dziedzeru darbība.

Bet vispār pēdējā laikā es atkal sev solos, solos, solos, solos, bet kā nesanāk, tā nesanāk. argh!