zanzibra -

mana vecvecmāmiņa redzēja pasaules galu. tajā nebija nekā traģiska. vienkārša samierināšanās. un tad viņi staigāja pa saules virsmu. dažus pasauca, daži aizceļoja pēc pašu iniciatīvas. daži vēlāk mēdza stāstīt par vēso zemi. par pasauli, kas tur uzbūvēta, civilizācijām un zināšanām, kas aizgājušas bojā. un mēs, mazi knariņi, vienmēr smējāmies par veco ļaužu šizofrēniskajiem savārstījumiem. līdz brīdim, kad pāris no mums nokļuva saules centrā. pārējos mēs padzinām, viņi nebija cienīgi.
veco ļaužu stāstus, kas bija patiesi, izdzēsām no visu atmiņām. mēs, tā niecīgā cilvēku saujiņa, devāmies uz citu sauli, un kļuvām tur par dieviem.