zanzibra

Vakar bija apmēram šitā:
Man goes to doctor. Says he's depressed. Says life seems harsh and cruel. Says he feels all alone in a threatening world where what lies ahead is vague and uncertain. Doctor says "Treatment is simple. Great clown Pagliacci is in town tonight. Go and see him. That should pick you up." Man bursts into tears. Says "But, doctor...I am Pagliacci."

Šodien ir nedaudz labāk.

Slimot galīgi, galīgi nava forši. Toties ir par ko attaisnoties pašai sev, neierodoties uz pāris lekcijām. Un es jau kā naivā domāju, ka šonedēļ jau nu gan.. šonedēļ gan uz visām būšu. Muļķīgi no manas puses.
Rīt jāiet pie profesōra par bakalaura darba nosaukumu runāties. Lieki teikt, ka man nav nekādu ideju par nosaukumu, kā arī nav itin nekādu ideju par ko būs darbā. Nē, nu labi, lielos vilcienos ir. Bet tas vilciens ir viens un ļoti liels. Ganjau saštukosim.

P.s. Slimošanai ir vēl viena laba īpašība - var noskatīties vairākas filmas dienā + beidzot pabeigt lasīt grāmatu.

Atā, lai jums šis rudens bez slimošanas!

šodien biju uz skolu. nu, ne jau tāpēc, ka man jāiet tur būtu, man universitātē vēl brīvs un savā bedrē darīt tāpat nav ko.
skola vispār forši izremontēta n'stuff. viss glauni un skaisti un vispār labāk nav kur. bērnu tikai maz. kad es vēl mācījos, tad viss zāliens bija pilns ar ļaužiem, nebija, kur stāvēt. tagad viss tāds pašķidrs.. pabēdīgi.

lai nu kā, uz šo ierakstu pamudināja vinsents  ieraksts par ziemas zābakiem un vasaras vīriešu kurpēm. droši saku tagad, ka manā laikā tā nebija. manā laikā 10. klases meitenes neģērbās kā attiecīgās senākās profesijas pārstāves. turklāt, tik bezgaumīgi.. rozā kurpes uz 15cm augstiem papēžiem [ak, jā.. nesmukas rōzā kurpes], melnas, ļoti, ļoti', ļoti apspīlētas bikses un augšā kaut kas tik sasodīti nenosakāmi pretīgs, ka skatoties kauns paliek... klausoties direktora runu un lietas, mans skatiens apstājās pie vēl vienas daiļā dzimuma pārstāves, kas, šķiet, iet 11. klasē. KĀDA VELNA PĒC IR JĀĢĒRBJAS UN JĀKRĀSOJAS TĀ, IT KĀ TU BŪTU 35GADĪGA BIZNESA SIEVIETE, KURA TURKLĀT NEIZCEĻAS AR ĪPAŠI LABU GAUMES IZJŪTU???

 

sasodīts, mūsu laikā skolā valdīja kedas un saplēsti džinsi. mēs ņirdzām par cacām, klausījāmies sasodīti lielisku mūziku, kā piemēram, Blink182, Sum41, Simple Plan un tamlīdzīgus cipariem pārbagātus māksliniekus. mēs gribējām būt emo, bet tā īsti neviens neuzdrīkstējāmies, jo visiem bija nedaudz kauns. toties mēs zinājām un vēl joprojām zinām, kā pateikt DNS pilnā vārdā un kas ir Indonēzijas galvaspilsēta.

 

 

Tie naži, kas man pašai ir mājās, ir tieši tik bīstami, lai ar tiem atplēstu aploksnes. Nogriezt šķēli graudu maizes iet pāri viņu spējām. Man arī nav vajadzīgs, lai tie būtu sliktāki. Melnās dienās es itin viegli nonāku pie domas, ka vienmēr jau var nostāties vannasistabā pie spoguļa un pārgriezt sev rīkli. Šādos gadījumos ir jauki, ja pastāv papildu garantija, ka vispirms ir jānoiet pie lejas kaimiņa aizņemties kārtīgu nazi.

/Pēters Hēgs "Smillas jaunkundzes sniega izjūta"/

ienīstu sapņus, kuros redzu kaut ko tik personisku un intīmu, par ko pat šeit rakstīt īsti negribas. tad pamostoties neesmu cilvēks, un jūtos it kā redzējusi kaut ko pareģojošu. turklāt, šiem sapņiem ir tik pretīga īpašība, ka tie vienmēr ir sasodīti reāli. tajos nav nevienas atkāpes no normas.

man patīk pasapņot par kaut ko smieklīgu. es, piemēram, vēl joprojām gaidu savus sapņus par braukšanu ar lidmašīnu [jā, braukšanu, ne lidošanu], un teroristiem. come on! es negribu šitādus sapņus, kāds bija šonakt!. āāāāā'....

es ienīstu tevi - zemapziņa!

es redz, šorīt, nu, tagad. ēdu tādas kā pavēlas brokastis un virtuvē vienmēr mums skan Latvijas Radio 1. nu, lūk, un tur raidījums par to vareno Likteņdārzu, kas top tagad Koknesē. viss jau skaisti un tā.
tur tagad aicina cilvēkus nest/vest pelēkos laukakmeņus, kurus izmantošot taisot kaut kādu krāvumu amfiteātrī. un tas amfiteātris un krāvums un viss tas pasākums vispār, ko tagad ceļ, būšot ideāla vieta, lai skatītos saulrietu 18. novembrī. nedaudz tā kā stounhedžu atgādina. bet nu labi..

vienīgais, kas man ļoti nepatika, bija tas, ka visu to plāno japāņu arhitekts. vot šito es nesaprotu. vai tad tiešām mums pašiem nav gana labu mākslinieku/arhitektu, kas varētu uzprojektēt kaut ko tādu? turklāt, tam japānim taču noteikti ir daudz vairāk jāmaksā un viņš nav uz vietas. (šobrīd viņš ar šejieni sazinās caur ē - pastu starpniecību, un tur stāsta par to, kas esot jāpielabo)
un turklāt tas Likteņdārzs taču tiekot taisīts kā latviešu kaut kāda jaunā svētvieta vai kā. nu nafig japāņus?!

p.s. autorei nekas nav pretī pret japāņu tautu un kultūru.

iespējams, es tagad šeit rakstīšu par to, kāda bija mana vasara.
iespējams, es tagad šeit nerakstīšu par to, kāda bija mana vasara.
ja es rakstīšu par to, kāda bija mana vasara, tad tas, iespējams, būs ieraksts vairākās daļās.
jo mana vasara bija visnotaļ notikumiem bagāta.
bet es par to visu vēl padomāšu.

ha hā... visi te tādi baigi atklātie palikuši pēdējā laikā. un kā gan man, tādam tipiskam mietpilsonisma iemiesojumam, neskriet viņiem visiem pakaļ.?

http://ask.fm/nebukadnecars

jautā, mans dārgais draugs, jautā, ko vēlies, lasi, ko atbildu! saitīte uz visiem tiem jautājumiem, kurus dzīvē nav ierosmes pajautāt.
p.s. nesolu gan, ka ar īpaši personisku info atklāšos.

ir noticis samērā daudz, bet man ir slinkums rakstīt. tāpēc padalīšos tikai ar to, ka šodien tīrot mežā salasītās sēnes zem auksta ūdens [pēc 3h ilgas auksta ūdens tecēšanas uz pirkstiem, man pagāja aptuveni stunda, kamēr tos atsildīju], klausījos radio es vē hā raidījumu "Ar dziesmu par dzīvi", kurā bija ieaicināts kaut kāds vēdiskais astrologs vai fig viņ zin kas... lai nu kā, saruna bija visnotaļ aizraujoša, un visnotaļ forša mūzika arī spēlēja. nu, tāda indiska n'stuff.

divi galvenie secinājumi pēc raidījuma noklausīšanās:
1) es neko daudz par austrumnieciskajām reliģijām/filosofijām nezinu, taču man tās patīk. un pēc intervijas patīk vēl vairāk. apņemos tuvākajā laikā kaut ko uzzināt tuvāk kaut vai par vienu no tām.
2) Džons Maklaflins (Jon McLaughlin) mani vienmēr bija fascinējis ar savām radošuma izpausmēm iekš Mahavishnu Orchestra, taču, nu, iespējams, esmu atklājusi kaut ko vēl labāku.. grupa ar nosaukumu Shakti. Džons un indieši. fāāāntasķika.

nu jā. viss.. vēl kaut ko raksīt baigais lēniņš.


p.s. es arī apsolos kaut kad, nezinu kad, savu slinkumu nogalināt.

Ārnij, daudz laimes 63. dzimšanas dienā!!

 

viss pēkšņi ir forši. daudz foršāk nekā varēja gaidīt.

es esmu atradusi par ko balsot Saeimas vēlēšanās. izvēle vienkārša un elementāra - www.pedejapartija.lv izklausās, izskatās gana jauki. jo, kā ir teicis ģenerālis de Golls "politika ir pārāk nopietna lieta, lai to atstātu politiķu ziņā".

ak, jā. es mācīties gribu. es bakalauru ātrāk gribu uzrakstīt. un vēl.. es darbu gribu. bet bez visa šitā, viss ir forši. muļķigs ieraksts. hehe.. man kaut kā vienalga.

un par trim vārdos neizsakāmām nedēļām es tā arī neko neteikšu. klusēšu kā partizāns.

Grūti dzīvot tīram, ja visa vēsture viens sūdu okeāns!
/K. Elsbergs/

Un taisnība jau vien ir. Vēsture nav gandrīz nekas cits, kā viens liela sūdu bedre. Pat šogad, izrakumos, pirmajās kārtās atklātā atkritumu bedre bija viens no interesantākajiem veidojumiem. Sūdi, sūdi, sūdi... un mēs tik laimīgi balstām savu identitāti, savu ilūziju par kopību, un principā visu savu dzīvi uz kaut kādiem sūdiem, ko ļaudis pirms mums ir paveikuši.

Taču, bez pagātnes nav cilvēka. Bez pagātnes nav valstu, bez pagātnes nav nekā. Un nav arī mūsu un nav mūsu senču.

es tik sasodīti ienīstu visu to sabiedrību [ar patiešām retiem izņēmumiem], kuru aprindās grozījos pirms apmēram diviem gadiem, ka neapmeklēju pasākumus, uz kuriem būtu gribējies aiziet, tikai tāpēc, ka ir varbūtība satikt tur kādu no lieliskajiem liekulīgajiem "draugiem".
es ienīstu, skaļi un skaidri tagad varu pateikt - ienīstu visu pseido-intelektuālo sabiedrību, kuras mērķis ir pēc iespējas dārgāk un ar slavenākiem cilvēkiem piedzerties, ienīstu visus pseidomāksliniekus, kuri lasa gudras grāmatas un pēc tam ar savu fenomenālo gudrību, citātiem un skaistajām bildēm traukos.lv bāžas sejā. ienīstu viņu ģērbšanās stilu un ienīstu visu, kas ar viņiem saistīts.
un man ir kauns par to, kāda es biju pirms diviem gadiem...

Rītdien/šodien - traka diena priekšā.
Aizbraukt uz Lielo pilsētu nolikt eksāmenu. Tad savākt visu no kojām un beigu beigās aiztikt līdz Ventspilij, kur tiks pavadītas nākamās 3 nedēļas dzīvojot Brīvdabas muzejā. Lieliski, lieliski, lieliski!!!

It kā jau pohuj, bet tomēr es mēdzu atrast vis visādus iemeslus, lai kontaktētos. Pati jūtos nožēlojami.
Aiz loga skan K. Elsberga dzejolis. Skaļi, skaļi. Un es tagad mēģināšu vienkārši doties gulēt, nekontaktējoties ne ar vienu.

Vispār, pēdējā nedēļa pagāja tik šausmīgi ātri, ka nu ātrāk vairs nekur. Laika nekam nav, taču laika pietiek visam, ko vēlos izdarīt. Principā jau, ja gribētos likt pēdējai nedēļai atslēgas vārdus, tad tos varētu sadalīt divās grupās - izlaiduma atslēgvārdi un Jāņu atslēgvārdi. Un, vai tu re ko... tieši atslēgvārdus rakstīt man gribas. hehhe...

Izlaidums
kreppapīra virtenītes. tumši zilā sleš violetā auditorija. baltā auditorija. galdautiņu gludināšana ar mistisku, pašpārvaldē atrastu gludekli. dekorēšana un sēdēšana fakultātē līdz 22:30. rīta skriešana. hēlija baloni!!! woohoo. svinīgais pasākums. A.Š. uz mums paskatījās! [aww..]. A.V. uz mums paskatījās! [awww..]. lielskas Butuļa un Gavriļina runas. ja jūs, absolventi, domāsiet par arheoloģiju, jums blakus kā džins no pudeles izlīdīs prof. Vasks, bet, ja jūs domāsiet par viduslaikiem, jūs jau zināt, kas ar jums notiks. došanās atpakaļ uz fakultāti. steidzīga dekorēšana. atklāšana. daudz daudz šampanieša. vēl vairāk šampanieša. mūsu šampanieša pudeles pazūd. atrodas citas. pelmeņi. gulēt. rīts. neko nekārtošu, iešu gulēt.

Jāņi
pēc 3h ceļos. došanās pie strēlniekiem satikt Rūtu. došanās uz Supernetto pēc 5l ūdens bačokiem. ilgstoša Veru ielas meklēšana. alus pārliešana. [alus, kā izrādās, mēdz būt par daudz]. došanās uz laukiem. bīstamās zonas ar akām un kokiem. aplīgošana. man nav nekā tautiska. pirmajās trīs mājās tikai un vienīgi pīrāgi un cepumiņš. slāpst. labi, ka pēc tam dod alu. dod daudz alus! jāspēlē futbols. resnās no pilsētas - vārtos! laukos viss ir vienkārši. ir jauki. nakts. mums ir daudz ko ēst, bet diemžēl ļoti nāk miegs. runas, runas, sarunas. par visu un neko. runājot par vēsturiskām lietām, no mums aiziet cilvēki. mēs biedējam. rīts sleš diena. ēst. foto/video. idejas par to, kas V-pilī jāsafilmē. spiešanās pārbāztā autobusā uz rīgu. Stāvam kājās visu ceļu. kūl.


Bija ļoti, ļoti jauki. Nākamgad atkal jābūt tikpat jauki. :)

un atkal kā toreiz.
uzsita nedaudz emociju. bet ne par to stāsts.

Es tikko atcerējos, ko jums gribēju pavēstīt. Es gribēju pavēstīt, ka pāris nedēļas no 28. jūnija līdz aptuveni 15. jūlijam, būs pašas labākās manā dzīvē un man žēl, ka lielākā daļa no jums to nesaprot. bet man prieks, ka jums arī būs, vai arī jau ir bijušas pašas labākās nedēļas jūsu dzīvēs..

Ventspils - gaidi mūs! Drīz! Drīz tas notiks!

šausmīgi, šausmīgi gribas. īpaši, ja piepildīsies viss tas, kas mūsu galvās notiek, sakarā ar šiem izrakumiem.. [kaut mazākajā mērā].ahhhh....




Es nebaidos, tas nesāp, tas it nemaz nav sods. Es palikšu visilgāk, visilgāk pie tevis pienaglots

Jābeidz nagloties pie cilvēkiem. pārlieku ātra pieķeršanās tiem līdz šim gandrīz ne pie kā (noteikti nepareizi uzrakstīju) laba nav novedusi.

Bet jūs, ļaudis, tie, kam brīvs laiks, dodieties LNB palīgā!

šodien pirmais dzīvē nenoliktais eksāmens. nē, patiesībā otrais, bet latīņu valoda neskaitās, tur tikai puse bija jāpārliek. amizanti tā - pusstundu pēc eksāmena sākuma iziet no auditorijas un satikt pasniedzēju foajē un jautāt, kad varēs pārrakstīt. mums ir jauki pasniedzēji.

nezin kāpēc, bet pēdējā laikā rakstot ierakstus cibā, vienmēr fonā skan Imants Kalniņš. dīvaina lieta, dīvainā laikā.

rīt izlaidums fakultātē. man pēc gada [jā, pēc gada būs, es nevaru atļauties kaut ko atlikt]. visādas dīvainas apņemšanās, kas visticamāk netiks realizētas. šodien četratā nosēdējām fakultātē līdz 22:40. dekorējām, nedaudz pabīdījām galdus, nedaudz pasmējāmies un pabaidījāmies no mūzikas, kuru vēlos vakaros skandē jaunais krutais radio 101.
miegs nāk nežēlīgi, bet nevaru saņemties aiziet gulēt. ir tāda kā nepabeigta darba sajūta.

jā, šis ir ļoti nesakarīgs ieraksts

šajā nedēļā daudz gulēt nesanāks. rīt nakts negulēta, no paša rīta pie Rūtas, tad Jāņi un tad kaut kad miegs. nekas. tiksim pāri, esam stipras meitenes. vispār būs amizanti.
jā, es kaut ko jums vēlējos pavēstīt, taču neatceros ko. pēdējā laikā, iespējams, pārlieku bieži tā gadās. nekas. tiksim pāri. mums nav stresa, jo mums ir fotogrāfijas. [jā, nebrauciet pa Vecrīgu ar auto - tas ir murgs. īpaši ja pirmo reizi]

Man vienalga kā to sauc
Var arī par mīlestību

Reiz rakstīja M. Čaklais un reiz dziesmu uzrakstīja I. Kalniņš. Bet ne jau par to ir stāsts. Stāsts ir par sāpošiem augšstilbiem, par divām dzērumā pavadītām dienām, par atrastiem desmit latiem, par kaķa spalvas krāsas debesīm.
Par lietu, par čīkstošu vello ar pustukšām riepām. Stāsts par to, ka nav par ko runāt, par klusēšanu, kas nav neveikla, bet kas vienkārši ir jau rutīna.

Un reiz, kad mūsu ceļi atkal savīsies kopā, kaut uz vienu mirklīti, es centīšos nesaplēst mūsu dzīves driskās. Klusēšu kā partizāne, nenodošos pasaulīgiem priekiem. Lai reiz varētu stāstīt stāstu par to, kā es peldējos, par to kā pār tumšām, vairs galīgi ne kaķa spalvas krāsas debesīm, svītras savelk zibeņi un dieviņš dusmīgi ducinās. Cilvēkiem vajadzētu paklausīt dabai biežāk. Daba lietas zina labāk nekā mēs. Daudz labāk. Muļķīši mēs esam un paliksim.

Un vēl joprojām ir vienalga kā to sauc. Vārdi nav svarīgi. Nav svarīgi arī ieģērbt sajūtas vārdos. Uzstīvēt tām kaut kādas klišejiskas kleitiņas, džinsiņus utt. Nevajag. Sajūtām vienkārši jābūt. Es reiz mēģināju ieģērbt. Man kļuva kauns no tā, kā es to darīju. Un, kad man pārstāja būt kauns, tad es parādīju citiem, cik skaisti, manuprāt, ir saģērbušās manas sajūtas/sajūtiņas. Citi neteica neko. Teica, ka esot labi aksesuāri, bet pats apģērbs ir galīgi garām. Un vēl tie ļaudis centās mani mācīt, kā man vajadzētu ieģērbt savas sajūtiņas.

Es nepaklausīju, pagriezos, atvainojos sajūtām un izģērbu tās. Ielaidu sevī un ārā vairs nelaidīšu. Labāk, lai tās kailas dus kaut kur pie manas sirds, bet laukā es vairs nelaidīšu. Cilvēki visu pārprot un saprot nepareizi. Nekas nav tā, kā šķiet.

ATVERIET SAVAS ACIS!

šovakar tirpas, tirpiņas pāri visam ķermenim un mūzika caurdur sirdi un iekļūst tādās dvēseles vietās, par kurām tikai vārga nojauta.
šovakar ImKa's vakars. un viņš var precēties cik reižu grib, viņš var līs politikā un taisīt tur sūdus, bet es neatkāpjos - es viņu mīlu un uzskatu par ģeniālu cilvēku.


Kas jūs esat smilšu graudā?
Kas jūs esat vētras strīpā?
Kas jūs esat šajā vējā,
Jūras dziesmu nerimtībā?

Mēs tas sensenais un baltais,
Kursas krasts kur atbalsojas.
Visas dziesmas sen dziedātas,
Visas balsis, kas joprojām.


Ak, jā, un Olgas R. balsij piemīt spēja izlauzties konkrēti cauri visiem būvētajiem žogiem un ar skaļu kliedzienu ielauzties vietās, kas ražo asaras un liek matiņiem uz muguras sacelties.