man vienalga kā to sauc...
Jun. 13th, 2010 | 12:00 am
From:: nebukadnecars
Man vienalga kā to sauc
Var arī par mīlestību
Reiz rakstīja M. Čaklais un reiz dziesmu uzrakstīja I. Kalniņš. Bet ne jau par to ir stāsts. Stāsts ir par sāpošiem augšstilbiem, par divām dzērumā pavadītām dienām, par atrastiem desmit latiem, par kaķa spalvas krāsas debesīm.
Par lietu, par čīkstošu vello ar pustukšām riepām. Stāsts par to, ka nav par ko runāt, par klusēšanu, kas nav neveikla, bet kas vienkārši ir jau rutīna.
Un reiz, kad mūsu ceļi atkal savīsies kopā, kaut uz vienu mirklīti, es centīšos nesaplēst mūsu dzīves driskās. Klusēšu kā partizāne, nenodošos pasaulīgiem priekiem. Lai reiz varētu stāstīt stāstu par to, kā es peldējos, par to kā pār tumšām, vairs galīgi ne kaķa spalvas krāsas debesīm, svītras savelk zibeņi un dieviņš dusmīgi ducinās. Cilvēkiem vajadzētu paklausīt dabai biežāk. Daba lietas zina labāk nekā mēs. Daudz labāk. Muļķīši mēs esam un paliksim.
Un vēl joprojām ir vienalga kā to sauc. Vārdi nav svarīgi. Nav svarīgi arī ieģērbt sajūtas vārdos. Uzstīvēt tām kaut kādas klišejiskas kleitiņas, džinsiņus utt. Nevajag. Sajūtām vienkārši jābūt. Es reiz mēģināju ieģērbt. Man kļuva kauns no tā, kā es to darīju. Un, kad man pārstāja būt kauns, tad es parādīju citiem, cik skaisti, manuprāt, ir saģērbušās manas sajūtas/sajūtiņas. Citi neteica neko. Teica, ka esot labi aksesuāri, bet pats apģērbs ir galīgi garām. Un vēl tie ļaudis centās mani mācīt, kā man vajadzētu ieģērbt savas sajūtiņas.
Es nepaklausīju, pagriezos, atvainojos sajūtām un izģērbu tās. Ielaidu sevī un ārā vairs nelaidīšu. Labāk, lai tās kailas dus kaut kur pie manas sirds, bet laukā es vairs nelaidīšu. Cilvēki visu pārprot un saprot nepareizi. Nekas nav tā, kā šķiet.
ATVERIET SAVAS ACIS!
Var arī par mīlestību
Reiz rakstīja M. Čaklais un reiz dziesmu uzrakstīja I. Kalniņš. Bet ne jau par to ir stāsts. Stāsts ir par sāpošiem augšstilbiem, par divām dzērumā pavadītām dienām, par atrastiem desmit latiem, par kaķa spalvas krāsas debesīm.
Par lietu, par čīkstošu vello ar pustukšām riepām. Stāsts par to, ka nav par ko runāt, par klusēšanu, kas nav neveikla, bet kas vienkārši ir jau rutīna.
Un reiz, kad mūsu ceļi atkal savīsies kopā, kaut uz vienu mirklīti, es centīšos nesaplēst mūsu dzīves driskās. Klusēšu kā partizāne, nenodošos pasaulīgiem priekiem. Lai reiz varētu stāstīt stāstu par to, kā es peldējos, par to kā pār tumšām, vairs galīgi ne kaķa spalvas krāsas debesīm, svītras savelk zibeņi un dieviņš dusmīgi ducinās. Cilvēkiem vajadzētu paklausīt dabai biežāk. Daba lietas zina labāk nekā mēs. Daudz labāk. Muļķīši mēs esam un paliksim.
Un vēl joprojām ir vienalga kā to sauc. Vārdi nav svarīgi. Nav svarīgi arī ieģērbt sajūtas vārdos. Uzstīvēt tām kaut kādas klišejiskas kleitiņas, džinsiņus utt. Nevajag. Sajūtām vienkārši jābūt. Es reiz mēģināju ieģērbt. Man kļuva kauns no tā, kā es to darīju. Un, kad man pārstāja būt kauns, tad es parādīju citiem, cik skaisti, manuprāt, ir saģērbušās manas sajūtas/sajūtiņas. Citi neteica neko. Teica, ka esot labi aksesuāri, bet pats apģērbs ir galīgi garām. Un vēl tie ļaudis centās mani mācīt, kā man vajadzētu ieģērbt savas sajūtiņas.
Es nepaklausīju, pagriezos, atvainojos sajūtām un izģērbu tās. Ielaidu sevī un ārā vairs nelaidīšu. Labāk, lai tās kailas dus kaut kur pie manas sirds, bet laukā es vairs nelaidīšu. Cilvēki visu pārprot un saprot nepareizi. Nekas nav tā, kā šķiet.
ATVERIET SAVAS ACIS!