zanzibra

Jaunajā darbiņā darba laikā iestādes ļaudis savā starpā mēdz sazināties skaipā. Šonedēļ pēc, nu, nezinu, 7 gadu pārtraukuma atsāku lietot skaipu. Ļoti dīvaini. Visādas sajūtu atmiņas.
Vai jūs vēl lietojat skaipu?

Jaunais Sparks albums ir burvīgs. Atgādina viņus "ziedu laikos", apmēram ap "Kimono My House" un "Propaganda", kas bija pirms, uh, nu jau 43 gadiem. Kaut kā brāļi Maeli ir spējuši iekāpt atpakaļ tajā pašā, tomēr pilnīgi citā upē. Protams, sagādājot sev plati Ļoti nopriecājos, ka nodrukāti arī dziesmu vārdi. Ronalda asprātība un humors ir burvīgi nedziestoši gadu gaitā. Klausījos, lasīju un priecājos. Izlasot dziesmu sarakstu uzreiz nodomāju, ka mans mīļākais dziesmas nosaukums ir "So Tell Me Mrs. Lincoln Aside from That How Was the Play?" :D

Re, šeit viena cita dziesmiņa.

Dashiell Hedayat - Long Song For Zelda (from LP "Obsolete" (1971))

Tilda Svintone ir mans absolūtais Girl Crush

Burvīgi psihodēliski austrāļi - King Gizzard & The Lizard Wizard "Flying Microtonal Banana"

14. gadsimtā Īrijā izgudro viskiju un tad turpmākos, laimes pilnos, 3 gadsimtus Īrijā neizgudro neko :D
(wiki)

Maikam Oldfīldam Tubular Bells ieraksta laikā bija 19 gadu.

Šonakt, savukārt, sapnī iepazinos ar Tomu Džonsu Čomskī.

Sapņoju, ka kādu dienu pēc darba iešaujas prātā ašā ideja - aizkuģot līdz Stokholmai. Nopērku biļeti. Metas jau tumšs, ir ziema. Pie biļetes rādīšanas puisim jautāju, vai jūra šonakt būs mierīga, vai arī būs kaut kādi baigie viļņi. Puisis saka, ka jūra būs mierīga un jāvemj nebūs, tad norāda uz durvīm kuģa otrā pusē - iekšā esot jāiet pa tām. Kamēr es tur tipinos līdz tām durvīm, kuģis mierīgi ņem un man degungalā sāk kuģot prom. Biš saskumstu, jo dikti gribējās uz to Stokholmu, bet, acīmredzot, ašās idejas neskopojas viesoties manā galvā - es mierīgi aizeju ciemos pie Obamas un izstāstu viņam savu sāpi - viņš mani mierina un saka, ka ok, palīdzēs, bet tikai šo vienu reizi. Tad viņš izvelk no galdapakšas paneli ar daudzām podziņām. Uz vienas no tām ir rakstīts "Prāmis Rīga - Stokholma". Viņš nospiež podziņu uz saka, ka tagad jāiet uz ostu. Mēs tur tā čāpojam uz ostu un vai tu re ko! Prāmis rātni atpakaļgaitā čunčina uz piestātni. Īsti noparkoties viņš nespēj, acīmredzot, kapteinis nav mācījies kuģot atpakaļgaitā - tā teica Obama, novilka kreklu, ielēca bangojošos viļņos, aizpeldēja līdz prāmja priekšgalam un peldus iestūrēja prāmi vajadzīgajā vietā. Es tiku uz prāmja, pamāju Obamam un braucu smuki uz savu Stokholmu, bet Obama mūs vēl pavadīja, lēkājot ārā un iekšā no ūdens kā delfīns.

Nezinu, kādā veidā man garām bija paskrējusi ziņa, ka 6. decembrī ir miris arī Gregs Leiks... rock on, 2016, rock on!

Palmers nu ir vienīgais šai saulē palikušais..

šorīt nākot uz darbu, apmēram pusceļā, sāka skanēt Deivida Bovija "Girl Loves Me", kur citu starpā ir burvīga rindiņa - "Where the fuck did monday go?"

Ziema ir gara, gara kā reiz dziedāja Māris Šverns.
Kaut kā skumīgi, grūtsirdīgi visu laiku. Visu nedēļu pēc darba kaut kur jāskrien, kaut kas jādara, tikai jēgas no tā visa nav nekādas. Laika šonedēļ tik maz, ka es pat neesmu paspējusi kārtīgi apskatīties labāko dzimšanas dienas dāvanu ever -

 

Tā kā vajadzētu saņemties un sākt stūrēt savu dzīvi, nevis dreifēt pa straumei, but then again - meeeh...

Droši vien tas ir tas pelēkums un tumsa, kas apkārt valda. Ir tik kretīniski, tas, cik ļoti tumšs ir no rītiem, kad jāceļas uz darbu. Tā tumsa arī padara celšanos par ļoti mokošu procesu. Un vēl kretīniskāk ir tas, cik ļoti tumšs ir piecos, kad darbs ir beidzies. Mājās atrasties gaišā dienas laikā tagad izdodas tikai sestdienās/svētdienās.... un ar to ir par maz.
Nevienu negribas satikt, ne ar vienu negribas īsti runāt. Kaut kāds visnotaļ nepatīkams posms dzīvē...

Ak, cik burvīgs piektdienas pēcpusdienas skats pa kabineta logu - ToiToji Rīgas svētkiem toč ir gatavi! Sarindoti kā kareivji zilos formas tērpos ar baltām cepurītēm.

atvaļinājums noslēdzies. trīs pārmaiņu pilnas nedēļas.
visu atvaļinājumu rezumē vakardiena (tāds kā pēdējo 3 nedēļu tl;dr), kad ar art_sua bijām aizdevušās līdz Andrejsalas moliņam jauki pasēdēt. bija tiešām ļoti mīlīgi, skaista saule, silta diena, ok, nedaudz neērta bija tā sēdēšana, bet tas tāds sīkums. un tad es izlēmu piecelties, pieiet pie ūdens un pataustīt, cik tad nu silts tas īsti ir. mhm, piecēlos čāpoju pa nogāzīti lejā, bet, protams, biju aizmirsusi, ka tie nogāzes betoni uz kuriem visu laiku skalojas ūdens ir kļuvuši glumi un slideni. tad nu tā droši spēru pirmo soli slidenajā zonā un smalki ieslidinājos taisni Daugavā. kārpījos pa to slidenumu ārā, sašmucēju svārkus, sašmucēju sevi, nobrāzu rokas un kājas. bet vismaz vizuālais tēls (kas bija visnotaļ atbaidošs pēc drēbju izžūšanas), nepavilka pēc Andrejsalas doties uz kādu krogu. tādas lūk, dzīves mācības atvaļinājuma laikā.
ak jā - ūdens bija silts....

Vakar aptiekā pirms manis iepirkās kundze tā ap 70. Pirka veselu maisu ar Mildronātu. Sākumā nobrīnījos, bet pēc tam atcerējos, ka Olimpiskās Spēles taču strauji tuvojas.

Neapdomīgās un bezatbildīgās vakardienas balles rezultāti as follows:

• Modinātājs zvana 8 kā pierasts, tad atceros, ka konference sākas 10, tātad, var gulēt vēl līdz 9. Modinātāju gan uz 9 neviens, protams, vairs neuzliek.
  
• Pamostos pusvienpadsmitos. It kā varētu skriet uz konferenci, bēēēēt.... ir jau uztaisīta kafija. Rīts saulains, pirmās rīta pīpītes un kafijas.
• Vienpadsmitos saprotu, ka jābrauc tomēr uz darbu, nevis uz konferenci. Tad nu steidzos. Steidzos tā, ka Doma Laukumā gandrīz nobraucu Raimondu Paulu. Viņa paša jubilejas gadā. Sakaunējos bezgaldikti.
  
• Pirmais, ko izdarīju darbā - uzliku, lai skan Paula Cikls ar Dainas Avotiņas vārdiem.
  

P.s. Kad Paula plate beidzās, uzliku Kraftwerk. Laba kompozīcija - Pauls + Kraftwerk.

P.p.s. Viņš uz mani skatījās apmēram šitā -

pirmdienas rītu iesākt ar kafiju un kūku, uzņemot salduma devu veselam gadam, un turpināt ar desmaizi un kafiju darbā. tās pirmdienas, tās pirmdienas...