zanzibra - Post a comment

Sapņoju, ka kādu dienu pēc darba iešaujas prātā ašā ideja - aizkuģot līdz Stokholmai. Nopērku biļeti. Metas jau tumšs, ir ziema. Pie biļetes rādīšanas puisim jautāju, vai jūra šonakt būs mierīga, vai arī būs kaut kādi baigie viļņi. Puisis saka, ka jūra būs mierīga un jāvemj nebūs, tad norāda uz durvīm kuģa otrā pusē - iekšā esot jāiet pa tām. Kamēr es tur tipinos līdz tām durvīm, kuģis mierīgi ņem un man degungalā sāk kuģot prom. Biš saskumstu, jo dikti gribējās uz to Stokholmu, bet, acīmredzot, ašās idejas neskopojas viesoties manā galvā - es mierīgi aizeju ciemos pie Obamas un izstāstu viņam savu sāpi - viņš mani mierina un saka, ka ok, palīdzēs, bet tikai šo vienu reizi. Tad viņš izvelk no galdapakšas paneli ar daudzām podziņām. Uz vienas no tām ir rakstīts "Prāmis Rīga - Stokholma". Viņš nospiež podziņu uz saka, ka tagad jāiet uz ostu. Mēs tur tā čāpojam uz ostu un vai tu re ko! Prāmis rātni atpakaļgaitā čunčina uz piestātni. Īsti noparkoties viņš nespēj, acīmredzot, kapteinis nav mācījies kuģot atpakaļgaitā - tā teica Obama, novilka kreklu, ielēca bangojošos viļņos, aizpeldēja līdz prāmja priekšgalam un peldus iestūrēja prāmi vajadzīgajā vietā. Es tiku uz prāmja, pamāju Obamam un braucu smuki uz savu Stokholmu, bet Obama mūs vēl pavadīja, lēkājot ārā un iekšā no ūdens kā delfīns.