(no subject)
Jun. 4th, 2010 | 11:34 pm
From:: nebukadnecars
mani nes.
visapkārt ir tikai zāle, zaļa, zaļa, gara zāle. smilgas vējā šūpodamās dzenā prom odus no manas miesas. kaut kur tuvumā jābūt velosipēdam [es zinu]. tieši tāpat kā tuvumā jābūt grāmatai par pazudušām pilsētām un melnajai somai, uz kuras es guļu. taču ir tikai zāle.
mani nes. zāle. pretī vienam no visfantastiskākajiem saulrietiem. iedomājos kādu vien krāsu vēlos un tā parādās pie izmisuma pilnajām debesīm. tā atspīd manās izmisuma pilnajās acīs. bet mani nes.
mēs nepaspēsim, pieliecoties iekčukstu zāles stiebram, bet vējš čukstu aiznes prom. aiznes pie odu mākoņa, kas uzbāzīgi seko, cenzdamies pieplakt manai miesai.
Tu skatīsies Agro Rūsu, es skatīšos Elpojiet Dziļi. un mēs abi katrs savā Latvijas vietā būsim laimīgi.
mani nes.
kaut kur tuvumā jābūt apziņai, ka netālu ir plāksteris, kuru kāds laipns cilvēks uzlīmēs uz vietas, ko sagriezu ar nazi, griežot rabarberus, kaut kur tuvumā jābūt sen pazudušam draugam, kaut kur tuvumā jābūt tam, pēc kā ilgojos.
un vēl joprojām es esmu miljons prieka, miljons sāpju, miljons sauļu, miljons visa un miljons it nekā.