Kāpēc es gribu tikai tad, kad mani negrib? Un kāpēc gribēta kļūstu auksta, kā ledus gabaliņš šampānieša glāzē? Kāpēc es pārdzīvoju, sajūtoties atstumta no cilvēka, kas man nemaz nav vajadzīgs un kuru nemaz nemaz ar negribu? Nē! Gribu.. bet tam kā jau teicu ir trīs priekšnosacījumi:
1. man ir mēnešreizes un es nevaru
2. es esmu ļoti tālu un es nevaru
3. viņš mani negrib kaut kādu iemeslu pēc

Goda vārds, ar galvu pret sienu gribas skriet, kā gribas... Lai nākošajā dienā, gribēta, vēlama, tīra, smaržīga, silta un tuvu, tuvu esoša, pateiktu - nat sauļuk.. (daudzpunktu vietā seko tizli ieganksti, kāpēc nē). Kāpēc???

vienmēr bail no pirmajiem soļiem un lidojumiem. do spēku klusēt un nepiedot. spēku ienīst. nemeklēt attaisnojumus sev un citiem. dzīvot nesūdzoties, bet labojot izdarīto un mācoties (ibio-rio) no savām kļūdām.
mugurkauls nav tikai tam domāts, lai nestu gaļas, muskuļu un čipslu blāķi.

Slikta dūša no rītiem var būt tikai ne grūtniecēm, bet arī dīvaiņiem, kas vasaras vidū saķer depresiju.

Brīvība, Sančo, ir viena no dārgākajām mantām, ko debess piešķīrusi cilvēkiem; tai nevar līdzināties nekādi dārgumi, kas slēpjas zemes klēpī un jūras dzīlēs; brīvības un goda dēļ var un vajag likt uz spēles dzīvību; nebrīvība turpretī ir lielākais ļaunums, kāds vien var piemeklēt cilvēkus.

Pagaišo nakti skatijos "Izvirtuli". Sen jau gribēju. Jā, Depu var skūpstīt arī tad, kad viņam pusseja nopuvusi. Es zinu, ka noteikti kaut kur ir cilvēks, kas saglabātu savu "seju" manās acīs, pat ja tādas vairs nebūtu.
Šodien būšu sekla kā peļķe, kurā pat muša nevar noslīkt un skatīšos XXX. Kāpēc? Jo man patīk tas muskuļainais plikpauris.

Atstāju šajā zirgu stallī tos skudras spārnus, kas mani pacēla gaisā, lai mani tur noknābtu svīres un citi putni; es nolaidīšos zemē, lai vienkārši staigātu kājām.

(c) Migels de Servantess

Gribēju uzrakstīt kaut ko gudru. Saputrojos tā, ka pati ne vairs atceros savu ģeniālo domu, ne spēju to uzrakstīt. Tikai sajust sevī dziļi.

Apsolīties mīlēt līdz nāvei – tas ir ļoti viegli. Gribēt mīlēt līdz nāvei – ļoti grūti. Bet mīlēt līdz nāvei – pilnīgi nelaba dūša sametas, ja līdz nāvei vēl tālu.

Un sejai pieskaroties pie vēdera rodas jautājums - kas maigāks - vaigs vai ...

Pret mani uzsākts psiholoģisks terors. Nu labi. Saku un smaidu, jo lai tāds izdotos, ir jābūt emocionālai atkarībai. Man tāda ir - pret sevi un tikai.

Cik daudz no manis tu paņem sev līdz,
kad pienāk par vakaru gudrāks rīts?

Bet, tā kā mēs visi, arī Jūsu padevīgais kalps, esam dziļā un maldīgā pārliecībā, ka Jūsu piedzimšanas fakts tomēr reiz ir noticis, lūdzu Jūs šajā sakarā pieņemt no manis patiesu līdzjūtību. Esiet stiprs, vīrišķīgs, mieriniet sevi ar to, ka tas nekad vairs neatkārtosies. Tā ir satracināta mežakuiļa greizsirdība, kurš gatavojas mākslinieciskās pašdarbības skatei.

ir Paradīzes cilvēki, vienmēr apmierināti arī bez visādām uzslavām, it kā iedzēris rūķītis viņiem smadzenēs nepārtraukti atkārtotu: "Tu esi pats labākais, un visi ir paši labākie".

Ja jūtas ir vājas, tad ārēja tēlošana tās var pastiprināt, bet, ja spēcīgas, - tās vienmēr atslābst. ...

Par visu agrāk vai vēlāk ir jāmaksā. Vai nu ar sevi, vai citu. Ar citu gan ir grūtāk.

Mēs neizvēlamies cilvēkus, kurus iemīlam. Mēs neizvēlamies dzīvi, kādu dzīvojam... Mēs esam tikai marionetes, kas mīl diedziņus pie kuriem ir piesietas mūsu locītavas. Un neatzīstot un spītējoties un ienīstot un mīlot, mēs tikai rindu pēc rindas izpildam Režisora uzrakstīto lugu. Nekas nenotiek tāpat vien.

Priecīgus Jums svētkus!

( eņģelis )

Ja es būtu Andželīna, es arī adoptētu melnu puisīti un dzeltenu meitenīti un un tad pati dzemdētu baltu. Lai saprot, ka nevienmēr spēks ir lielākumā (vairākumā).

Pagaišo nakti pamodos. Bija tumšs un lampu ieslēgt negribējās. Klusi aizčāpoju līdz virtuvei un aizdedzināju cigareti. Un nekādi nevarēju tikt vaļā no sapņa, kas mani bija uzmetis, uzrāvis augšā.
Es gāju cauri mājai. Tumšai mājai, nejūtot ne bailes, neko. Un tad tur bija zaļi tīteņi vai vīteņi.. Istabas vidū. Neliela gaisma iespīdēja no arkveidīgiem logiem. Vēls vakars vai pat nakts. Es pakāpos uz palodzes un ap rokām aptinu vīteņus un pievilku tos klāt. To zarus klāja sīki, asi ērkšķīši. Bija pagrūti tos pievilkt, prasijās pēc krēsla, bet tā istaba bija tukša. Tikai es, neliela gaisma un vīteņi. Savācu pēdējās spēka paliekas un vilku tos tuvāk.. Tie bija spēcīgi ieauguši mūrī un dīvainā kārtā tas mani iepriecināja. Tad sāku tos aptīt ap kaklu. Ciešāk un ciešāk un ciešāk. Un atkāpusies pussoli atpakaļ vienkārši pārkāpu pār palodzi. Uz āru. Arī tas dīvainā kārtā sniedza mierinājumu. Vēl viss nebija beidzies, kad paralēli elpas trūkumam, jutu kā silts šķidrums līst pār krūtīm... daudz un dikti. Un tas priecēja, jo tajā brīdī es domāju, ka nav skaistāka veida, kā pakārties baltā kreklā, ap kaklu sarkanām pilēm lāsmojot uz dzīvības pilnām zaļām lapām. Un tad soļu skaņa tukšā telpā un es pamodos.
Dīvaini man likās tas, ka sapnī es izdzīvoju katru šā procesa mirkli. Un tagad es zinu, kā ir mirt. Dīvaini man likās tas, ka visa procesa laikā es nezināju kāpēc es to daru. Pat tinot tos zarus ap kaklu, es nezināju, ka gribu pārraut pavedienu, kas mani saista ar to vietu. Bet nekas no sekojošā mani nepārsteidza.
Nodzēsu cigareti un ielīdu atpakaļ gultā. Aizvēru acis un vēlējos redzēt soļu īpašnieku. Diemžēl tas man bija liegts.