Kāpēc es gribu tikai tad, kad mani negrib? Un kāpēc gribēta kļūstu auksta, kā ledus gabaliņš šampānieša glāzē? Kāpēc es pārdzīvoju, sajūtoties atstumta no cilvēka, kas man nemaz nav vajadzīgs un kuru nemaz nemaz ar negribu? Nē! Gribu.. bet tam kā jau teicu ir trīs priekšnosacījumi:
1. man ir mēnešreizes un es nevaru
2. es esmu ļoti tālu un es nevaru
3. viņš mani negrib kaut kādu iemeslu pēc

Goda vārds, ar galvu pret sienu gribas skriet, kā gribas... Lai nākošajā dienā, gribēta, vēlama, tīra, smaržīga, silta un tuvu, tuvu esoša, pateiktu - nat sauļuk.. (daudzpunktu vietā seko tizli ieganksti, kāpēc nē). Kāpēc???