Pagaišo nakti pamodos. Bija tumšs un lampu ieslēgt negribējās. Klusi aizčāpoju līdz virtuvei un aizdedzināju cigareti. Un nekādi nevarēju tikt vaļā no sapņa, kas mani bija uzmetis, uzrāvis augšā.
Es gāju cauri mājai. Tumšai mājai, nejūtot ne bailes, neko. Un tad tur bija zaļi tīteņi vai vīteņi.. Istabas vidū. Neliela gaisma iespīdēja no arkveidīgiem logiem. Vēls vakars vai pat nakts. Es pakāpos uz palodzes un ap rokām aptinu vīteņus un pievilku tos klāt. To zarus klāja sīki, asi ērkšķīši. Bija pagrūti tos pievilkt, prasijās pēc krēsla, bet tā istaba bija tukša. Tikai es, neliela gaisma un vīteņi. Savācu pēdējās spēka paliekas un vilku tos tuvāk.. Tie bija spēcīgi ieauguši mūrī un dīvainā kārtā tas mani iepriecināja. Tad sāku tos aptīt ap kaklu. Ciešāk un ciešāk un ciešāk. Un atkāpusies pussoli atpakaļ vienkārši pārkāpu pār palodzi. Uz āru. Arī tas dīvainā kārtā sniedza mierinājumu. Vēl viss nebija beidzies, kad paralēli elpas trūkumam, jutu kā silts šķidrums līst pār krūtīm... daudz un dikti. Un tas priecēja, jo tajā brīdī es domāju, ka nav skaistāka veida, kā pakārties baltā kreklā, ap kaklu sarkanām pilēm lāsmojot uz dzīvības pilnām zaļām lapām. Un tad soļu skaņa tukšā telpā un es pamodos.
Dīvaini man likās tas, ka sapnī es izdzīvoju katru šā procesa mirkli. Un tagad es zinu, kā ir mirt. Dīvaini man likās tas, ka visa procesa laikā es nezināju kāpēc es to daru. Pat tinot tos zarus ap kaklu, es nezināju, ka gribu pārraut pavedienu, kas mani saista ar to vietu. Bet nekas no sekojošā mani nepārsteidza.
Nodzēsu cigareti un ielīdu atpakaļ gultā. Aizvēru acis un vēlējos redzēt soļu īpašnieku. Diemžēl tas man bija liegts.