[

mood

|

calm

]

     Mati slapji, bet ātrāk uz darbu, rīta drēgnums, auksts tramvajs, tikai nenokavēt.

Bet šodien atsākas Hamlets... ;) Darba nedēļas vidus atslodze un prieciņš.

[	mood	|	lazy	]
[	music	|	Marilyn Manson - Heart shaped glasses	]

     Rīts ir tik rāms šodien. Pārāk rāms. Nevarēju pamosties, un tāda puspamodusies tad arī klaiņoju pa virtuvi un vannasistabu, aplēju jaunu Pina Colada tēju, sataisīju desmaizi un siermaizi, atbildēju uz e-pastu un uzkrāsojos, kā jau pēdējā laikā, turpat istabā pie rakstāmgalda /sēžot pie datora/. Biju pārak lēna šorīt, no mājām izgāju pārak vēlu. Labi, ka priekšniece vēl atvaļinājumā. :)

     Vakar vakarā ar nodomu turpināt pamazām atbrīvoties no videokasešu kaudzes mājās, sāku skatīties filmu. Murgainu. Mistiskais ar šausmu filmas elementiem, cilvēki no kaut kādas sektas [sātanisti, iespējams], klabinādami divus akmeņus vienu pret otru - nāk virsū, neko nerunā. Migla tam visam pa vidu. Pēcāk daudz asiņu, galvas krīt, asinis šķīst uz visām pusēm un bla, bla, bla. Mazliet par pretīgu svētdienas vakaram, īpaši, kad piezogas tukšuma sajūta. Un vēl tas pretīgais sapnis par I. Fui, aizmirst. Tomēr sapņiem bieži vien ir pamats. Vienam nesen patiešām bija, un dzīvē tas diezgan pat drīz realizējās, labi, ka bez ļaunām sekām.

[

mood

|

calm

]

( Gulšņāšana uz skapjaugšas )

[

mood

|

sleepy

]

     Ak, jā, mazliet jautri bija, kad Baltās Nakts ietvaros iegājām vienā no Andrejsalas izstādēm, tur bija tāda ekspozīcija ar atveramo spoguli, pie kura saliktas daudz, daudz spilgti sarkanas lūpu krāsas (visas vienādā tonī), vīrs tur tā ņēma un iegrābās viena lūpu krāsā, sasmērēja pirkstus! =D Domāja, ņems un mani sāks krāsot (kaut gan parasti jau viņš itin nemaz neptīk, ja man ir nokrāsotas lūpas), bet sanāca, ka tikai pats ieķēpājās. =D

     Atkal gandrīz sāku gulēt uz galda, tā miegs nāk... Varbūt no lietainā laika? Nupat kā smagi nolija, tagad jau saule atkal lien ārā. Līdzīgi kā vakar, kad skrējām no veikala uz mājām, lai pārāk nesalītu zem lielajām lietus lāsēm.

[

mood

|

calm

]

     Piektdien mierīga Andrejsala ar dažiem cilvēkiem kompānijā un sasodīti garšīgu atklājumu par persiku vermutu (mmm!), nu jā, gluži bez incidentiem gan neiztikām - mistisks Armands līda klāt un pilnā mērā mūsu dzērienus, cigaretes un pat sēdvietas uzskatīja par savu īpašumu. Nu un vēl jau tāds, nekāds, pālī un mazliet pēc bomža izskatā (kaut gan vienubrīd sāka uzskaitīt, cik katrs no viņa drēbju gabaliem un apaviem maksājis - vairākos simtos! /esmu krutais džekiņš, kādēļ gan es jums nepatīku?!?/), un trakākais, ka aizgāja nokārtot vajadzības vai varbūt pavemt (to es tā arī nesapratu) ne uz tualeti, bet kaut kur turpat zālē, un kad atnāca atpakaļ, vermuta pudeli paņēma ar to nočurāto vai novemto roku. Nu pretīgi, vārdsakot. Atkratīties gandrīz nekādi. Ar vārdiem neieskaidrosi.

     Sestdien bija plāns uz Zapti, kas izgāzās. Toties vakarā uz Balto Nakti aizbraucām. Atkal Andrejsala, šoreiz nepavisam ne mierīga. Cilvēku par daudz, burzma. Urlu arī pilns. Ej nu tad kaut ko izbaudi - visas izstāžu istabiņas pilnas, karstums, gandrīz mīcīšanās pa telpu. Tramvaji gan labie - nobraucām turpceļā ar kino tramvaju, atpakaļ - ar mūzikas tramvaju. Nogājām gar "Naktsmājas" - autoostas tunelī. un tad arī uz mājām.

[	mood	|	nostalgic	]
[	music	|	Nine Inch Nails - Closer To God	]

     Šodien kaut kā skaisti. Nu nez kāpēc, bet ir. Tādā azartā palasīt vecas e-pasta vēstules, vecas sarakstes... ;)  Ļo-o-ti interesanti un tik daudz labu atmiņu nāk prātā. Un tas - attiecību sākumposms, nu dikti aizraujoši. ;) Tiešām žēl, ka tagad vairs kaut ko tādu nevar, pietrūkst tās sarakstes darba laikā, tur reizēm tik pikanti teksti uzpeldēja...

     Vakar bijām "raudzībās", māsai atkal jauns kāmis. Tā kā pati līdz ceturtdienai nebūs, izlūdzās šo pabarot un ja var, kasti iztīrīt. Esmu pie sava kaķēna pieradusi, tad nu tas kāmis tik pundurīgs liekās, knapi plaukstā noturēt. Bailīgs bez gala, bet arī žiperīgs - kad sāk skriet, tad jāuzmanās, ka nepazūd kādā zem-gultas nostūrī. :D

[

mood

|

cynical

]

     Nu tā... Pgaidām liekas, ka uz "Meža kaķi" (pie Siguldas, Kaķīškalns) vairs nekad negribēšu braukt. Ja nu vienīgi kā skatītāja. Nezinātājiem varu teikt, ka turp labāk nebraukt cilvēkiem, kuri:

1) ir ar pārāk vāju nervu sistēmu

2) ar sportu ir uz Jūs

3) baidās no augstuma

4) uzskata, ka viņiem rokas nebūt nav tās spēcīgākās

5) domā, ka nav tik būtiski pārvarēt savas bailes tieši fiziskos pārbaudījumos un pēc tam priecāties un pie sevis teikt "Es tomēr to paveicu!"

nu un tā vēl varētu turpināt ar tamlīdzīgu uzskaitījumu. Savukārt brauciet tie, kam patīk grūti pārbaudījumi fiziskās aktivitātēs, kas ir sportiski un rūdīti, izturīgi, stipriem nerviem, ar spēcīgām rokām un kam nav bailes no augstuma.

Pats tizlākais bija divās trijās vietās: knapi, knapi nogāju trosi, kur turēties var tikai pie viena kāta, kurš turklāt ir uz augšu izstieptās rokās. Tur nu kājas trīcēja tā, ka gandrīz vai nenogāju, gandrīz vai kritu. Un nekas, ka ir stiprinājumi! Pēc šitā drīz vien sekoja pieķeršanās ar rokām un piestiprināšanās pie dikti resnas virves, ar kuru tad laidiens lejā - iekšā tīklā, kurā jāieķeras. Ieķerties kaut kā jau ieķēros, bet tikt uz augšu nekādi, jo rokas neklausa - smagā virve tik ļoti velk uz leju, ka domāju, tūlīt atkal iekarināšos un viss pa jaunu, un augšā vispār tā arī netikšu. Te nu būtu derējušas daudz spēcīgākas rokas par manējam un lielāka fiziskā izturība. Ja nebūtu nācis palīgā Kristaps un instruktors mutiski centies palīdzēt, pati diez vai tiktu augšā. A aiz manis ta gaida cilvēki un netiek uz priekšu! Un tad nu pēc tā vēl sekoja tievi kociņi zigzagā, pa kuriem jāiet un virves, pie kurām ar rokām var pieturēties, TIK tālu viena no otras, ka knapi aizsniedzu, protams, muskuļiem trīcot un ķermenim grīļojoties. Jo pēc tā tīkla rokas bija tā nogurušas, ka tikpat kā atteicās vispār klausīt. Tfu, nez ko tie instruktori pa mani padomāja! Bet stulbākais, ka atpakaļceļa nav - kurā katrā vietā ne. Kad ir - tad jāizmanto gadījums. Ko arī darīju. :)

Nu tā, visai gari un plaši sanāca par šo tēmu...

[

mood

|

depressed

]

Staigājoši dzīves mākoņi...

Manas debesis – čokurā sarāvusies sirds

Tārpu saēsta un dubļos samīta

Dvēseles žults prasās izlauzties ārā

Putekļi, putekļi – visur putekļi,

Smoku nost...

Žņaugos sasietas rokas

Savā bezspēcībā asaru jūrā

Es tevi vairs nepazīstu

Un nepazīstu arī sevi –

To, kas palicis no manis pāri

To, kas palicis no mums...

Vai īstais brīdis dzīvei nekad nepienāks?

Vai tiešām tā arī nepienāks...?

[	mood	|	calm	]
[	music	|	Radiohead - Creep	]

     Nosprāgt šitajā karstumā ofisā! Žēl, ka nav vairs atvaļinājums, sēdētu kaut kur vēsumā tagad, veldzētos ar alu vai minīti... :) He, bet šodien tomēr diena jauka, varbūt ka pabraukāsimies ar kuģīti pa Daugavu, vai arī ar laivu pa kanālu kādu apli. Ķuģītis gan būtu foršāk. Sen tāds pasākums nav baudīts... Vienkārši pēc vakardienas nedarbiem man apsolīja šo dienu divatā, kaut kur aiziet, kādu pasākumu apmeklēt vai kā. Un būs jau arī, tā šķiet. ;)

[

mood

|

working

]

     Nu cik neparasti atkal ieiet ierastajā ritmā. Klabināt darba klaviatūru, kaut mājās esošā klaviatūra man šķiet daudz foršāka... Augšā pirms modinātāja, šodien pat stipri agrāk, jo kaķis pamodināja pēc 5 (vecā dziesma!), kamēr nomierināju, nebija jēgas vairs aizmigt, sāku posties un gatavot brokastis un savs labums tur arī ir - paspēju noskatīties vienu Desperate Housewives sēriju. ;)

     Un pat secināju, ka īstenībā darbs patiešām cilvēka dzīvē aizņem pārāk daudz laika - ja ir darbs uz pilnu slodzi, tad nevar neko vairāk paspēt! Nu nevar, īpaši ja vakarā ir nogurums... Tad ir vienkārši jāizvēlas kaut kas no vairākām lietām, un vienmēr kaut kas paliks apdalīts. Vienīgais labums - izvairīšanās no gruzona, nu vismaz daļēja.