|
Staigājoši dzīves mākoņi...
Manas debesis – čokurā sarāvusies sirds
Tārpu saēsta un dubļos samīta
Dvēseles žults prasās izlauzties ārā
Putekļi, putekļi – visur putekļi,
Smoku nost...
Žņaugos sasietas rokas
Savā bezspēcībā asaru jūrā
Es tevi vairs nepazīstu
Un nepazīstu arī sevi –
To, kas palicis no manis pāri
To, kas palicis no mums...
Vai īstais brīdis dzīvei nekad nepienāks?
Vai tiešām tā arī nepienāks...? | 