[

mood

|

depressed

]

Staigājoši dzīves mākoņi...

Manas debesis – čokurā sarāvusies sirds

Tārpu saēsta un dubļos samīta

Dvēseles žults prasās izlauzties ārā

Putekļi, putekļi – visur putekļi,

Smoku nost...

Žņaugos sasietas rokas

Savā bezspēcībā asaru jūrā

Es tevi vairs nepazīstu

Un nepazīstu arī sevi –

To, kas palicis no manis pāri

To, kas palicis no mums...

Vai īstais brīdis dzīvei nekad nepienāks?

Vai tiešām tā arī nepienāks...?