|
Rīts ir tik rāms šodien. Pārāk rāms. Nevarēju pamosties, un tāda puspamodusies tad arī klaiņoju pa virtuvi un vannasistabu, aplēju jaunu Pina Colada tēju, sataisīju desmaizi un siermaizi, atbildēju uz e-pastu un uzkrāsojos, kā jau pēdējā laikā, turpat istabā pie rakstāmgalda /sēžot pie datora/. Biju pārak lēna šorīt, no mājām izgāju pārak vēlu. Labi, ka priekšniece vēl atvaļinājumā. :)
Vakar vakarā ar nodomu turpināt pamazām atbrīvoties no videokasešu kaudzes mājās, sāku skatīties filmu. Murgainu. Mistiskais ar šausmu filmas elementiem, cilvēki no kaut kādas sektas [sātanisti, iespējams], klabinādami divus akmeņus vienu pret otru - nāk virsū, neko nerunā. Migla tam visam pa vidu. Pēcāk daudz asiņu, galvas krīt, asinis šķīst uz visām pusēm un bla, bla, bla. Mazliet par pretīgu svētdienas vakaram, īpaši, kad piezogas tukšuma sajūta. Un vēl tas pretīgais sapnis par I. Fui, aizmirst. Tomēr sapņiem bieži vien ir pamats. Vienam nesen patiešām bija, un dzīvē tas diezgan pat drīz realizējās, labi, ka bez ļaunām sekām. |
