Andromeda

 Ziemīgas noskaņas. Mūziciņa un Home Alone.

Nepieciešama plānošana.

4/5

Viens eksāmens arī garām. Darbu vēl ir gana daudz un brēc pēc kvalitātes. Jāsaņemas un jāpacenšas.

3/5

Jauki arī saņemt atbalstu no savējiem par pēkšņām ēšanas paradumu maiņām. Jā, nekādas pastas, kartupeļi, maizes, piena produkti un cukuri. Praktiski gandrīz nekas no baltajiem. Atkal ieslēgusies - ā tas ēdiens nav man, mode. Gluži tāpat kā bija ar gaļas neēšanu un pievēršanos veģetārismam. Tagad ir daudz vieglāk atteikties no visa kā. 

 Svecītes, meditācija un gaišas, tīras domas.

2/5

Rule #2: Be bitchy to people who are bitchy to you

Rule #3: Don't be polite to a person who isn't doing his/her job

Day one at project Body revolution - I was able to avoid temptations and cravings. Cooked absolutely 100% healthy meal. Drank a lot of water. And good workout is up next.  Everything written down at BR diary, adding pictures to the list too. Cheers! 

1/5

 

Nav brīnums, ka virsū mācās besis, ka visi darbi ir viduvēji vai zem katras kritikas. 

Nē, šitā vairāk nevar turpināties. Decembrī tā nedrīkst būt!

 

Te jau vajadzīgs būs lielāks dzīves blueprints. Vajadzēs guidance no māsteriem, daudz jārokās un jāapgūst. 

Ja tā padomā, kas tad tam traucē? Ķerties tik klāt. ^^

Katram ir savas bailes, bet baidīties nemaz ar nav tik silkti. Īpaši, ja, spītējot tām, spēj uzdrīkstēties, ja esi challenger. Ir diezgan bēdīgi, ja nesanāk sevi izaicināt, nesanāk uzdrīkstēties. Vienmuļi.

Te vakar atkal sanāca savas bailes izaicināt un kā izrādās, tad vēl aizvien spēju. Trīcēdama, drebēdama, bet spēju. Jā, un ļaudis jau saka, ka nevarot manīt tās manas iekšējās vētras. Pārliecinoši meli.

Atkal saprast, ka varu vairāk, kā varbūt man šobrīd šķiet un ja citi spēj noticēt, kāpēc, lai es sev nespētu noticēt?

Tomēr gribas būt piezemētai, neļaut tādām lietām tikt man klāt un neļaut saslieties degunam mākoņos, lai arī reizēm pieklātos. Apzināties savu vērtību, ticēt sev, bet neļauties augstprātīgai attieksmei, nelūkoties uz citiem no augšas. 

"Be humble and pure."

Beigās bija tik laba sajūta, ka saņēmos, ka mēģināju. And I'm still surprised by everyone's reaction. They listened and gave me their eyes. Best feeling in world.

Lūk, es centos iemācīties paļauties. Nenest visu pati. Atvērties cilvēkiem. Parādīt to, kas slēpjas aiz mūriem. Ķieģeli, pa ķiegelim brucināju savas aizsargsienas. Ticēju, mīlēju un ļāvu iekšejai saulītei sildīt tos. 

Te attopies, ka esi atkarīgs no tiem cilvēkiem. Bet viņi, viņiem viss liekas tik pašsaprotams, tik parasts, ka, lai kā es spīdētu, lai kā censtos, viņi nav raduši tā dalīties un atvērties. Viņiem nevajag neko no tā. Nevajag dadzi, kas pieķēries. 

Tad nu atliek, izslieties stalti. Murēt atkal no pašiem pamatiem. Šoreiz tā, lai nebūtu tik viegli izjaukt pie pirmās iegribas. Pietiek ilgoties un neko nesaņemt. Pietiek justies vainīgai par to, kāda esmu.

Tomēr savā būtībā esmu kaut kas tuvāk budistam. Man nevajag daudz. Prieku man rada citu prieks. 

Nevēlos nekādas pārmērības, izrādīšanās un mantas smago nastu. To visu sev līdzi nepaņemsi. 

Vēlos mīlēt un tikt mīlēta. 

Tik pavisam vienkārši.

Šķautnes un šķautnītes! 

Tādēļ, mīļie, ja netīk nelasiet šo. 

Te ir mana dvēsles izgāztuve. Mani tizlie centieni būt cilvēkam, kas domā un nav tikai viegli pārskrējis visam. Visai dzīvei. Manas jēgas un lielās sāpes. Justies nožēlojamai, ka vispār varu iedomāties būt kaut kas vairāk par parastu pelēcību. 

To tāpat neviens nekad nespēs pieņemt. Samierinos. Apklustu, jo tas viss paliks tikai šeit un vairs netiks ekskluzīvi pat mēģināts nekādā veidā vairāk nekad iesmērēt kādam. Tas viss man. Tiekai un vienīgi pašai.