11/20/12 12:02 pm - Day: 19Sevi apšaubīt kāda dēļ ir nepareizi. Sevišķi, ja pašam vēl ir nedaudz saglabājusies kaut kāda vainas apziņa, pašapziņa vai paškritiskums. Sanāk tāda mentāla sevis spīdzināšana. Kauja ar sevi, jo it kā nevēlies likt vilties šim kādam, bet tajā pašā laikā arī nespēj nostāties pretī savai būtībai, vērtībām, kuras esi lolojis gadiem un īpašībām, kas katram ir gan iemantotas, gan aizgūtas.Lūk, es centos iemācīties paļauties. Nenest visu pati. Atvērties cilvēkiem. Parādīt to, kas slēpjas aiz mūriem. Ķieģeli, pa ķiegelim brucināju savas aizsargsienas. Ticēju, mīlēju un ļāvu iekšejai saulītei sildīt tos. Te attopies, ka esi atkarīgs no tiem cilvēkiem. Bet viņi, viņiem viss liekas tik pašsaprotams, tik parasts, ka, lai kā es spīdētu, lai kā censtos, viņi nav raduši tā dalīties un atvērties. Viņiem nevajag neko no tā. Nevajag dadzi, kas pieķēries. Tad nu atliek, izslieties stalti. Murēt atkal no pašiem pamatiem. Šoreiz tā, lai nebūtu tik viegli izjaukt pie pirmās iegribas. Pietiek ilgoties un neko nesaņemt. Pietiek justies vainīgai par to, kāda esmu. Nekas neskan
 calm |