vientulība masu sarīkojumos.
attempts to keep myself warm and sane
15.12.06 04:52
gan jau,ka esmu iekļuvusi rekordu grāmatā,nu,klases mērrogā noteikti,ar visilgāko mācīšanos viena vakara ietvaros,kas sākta septiņos bez pārtraukumiem,un beigta..nē,vēl es nepabeidzu,jāpārraksta nobeigums tīrrakstā. kreisā roka atrofējusies..grūti iztaisnot pirkstus,sāp,septiņos ceļamies,ja
14.12.06 22:03
sigur ros burtiski paceļ spārnos visu,kam es pieķeros. šoreiz tas ir domraksts,visas slūžas vaļā,vārdi birst kā no pārpilnības raga,domas vārās,liekas,nekad nepabeigšu,jo teikt varētu bezgalīgi,cerams,ka iP neizlādēsies,viena milimetra sarkanā svītriņa,jel kavējies,
un pirmo reizi,nē,laikam tomēr otro,rakstīšana sagādā tik neaprakstāmu,pacilājošu,spārnotu baudu!
10.12.06 23:17
jāmaina
fokuss - varbūt tur tā vaina. citādāk nav par ko rakstīt. nav nekā skaista,nekā tāda,par ko jūs labprāt lasītu (jo šī taču ir publiskā dienasgrāmata,neaizmirsīsim to).
2.12.06 00:04
"less is more"
par koc mūziku,tā teikt
mazliet esam iestrēguši virtuālajā kosmosā
27.11.06 01:56 - he has given me energy
paldies tv3 par pavisam svaigo,vērienīgi grandiozo RW koncertu Roundhay Parkā (LEEDS'ā,UK) bez subtitriem,gluži kā no dvd, tikai ar pāris reklāmas pauzēm!
un beigās viņš novilka bikses,lai parādītu pliku pēcpusi,un pēdējie vārdi bija "i fucking love you,England!"
26.11.06 20:15
kāds varētu parakstīt manā vietā,piepušķojot,dramatizējot,ironizējot,harmonizējot,vienkārši parakstīt manā vietā,kamēr es kaut kur nozustu - uz laiku,un pēc tam būtu atpakaļ,ar otro elpu
(dzīves apnikums,mīļie)
melnā svītra. bieza un necaurredzama
25.11.06 17:22 - patikšana nebūtu tas īstais vārds,sajušana - tas jau pietuvojas 'īstenībai'
skumja tā viņas (Velgas Kriles) dzeja. par mīlestību - nelaimīgu,mazliet laimīgu,iznīcinošu,kaislīgu,šķietamu,vie
npusēju,nejaušu,utt. Šie būs tie daži par
mazliet laimīgo.
xxx
Cik man ir labi,tu garāmejot man pieskaries,
Cik man ir labi,ka tu pieskaries,garāmejot
Uz saspringtās,gaudojošās un drūzmīgās ielas,
Uz kuras katram sava vientulība ir sejā.
Tu nezinot aiziesi garām,ka es esmu es,
Mēs pazudīsim viens otram kā divas adatiņas,
Un izkrāsojusies pasmīnēs lielpilsēta,
Ka aizpeld pa netīro kanālu alvas zaldātiņš,
Ka uguns priekšā stāv papīra balerīna,
Cik man ir labi,ka tu pieskaries,garāmejot,
Man mājās kā nāve bez rādītājiem ir pulkstenis,
Cik man ir vieglprātīgi,ka tu to nezini,
Ka nezinot aiziesi garām,ka es esmu es,
Uz saspringtās,gaudojošās un drūzmīgās planētas -
Es sajutu dvēseli tavu ar savu plecu -
Tik reibīgi tuvu,uzgrūzdamās tev netīšām.
( +3 )
24.11.06 22:38
tā pati klasesbiedrene,kura neatnāca,šodien bija bez balss,jeb pareizāk sakot - ar baritona vai basa balsi. šis fakts,protams,pievērš pastiprinātu uzmanību,klasesbiedriem arī jautri. un es pie sevis nodomāju apmēram tā - 'žēl,ka man nav šodien tāda balss'.
un ziniet,tagad man tāda ir. kaklā sūrst,sāp klepojot,krekšķinot un sāp runājot. tikai kurš mani vēl dzirdēs šodien,rīt,cerams,ka vairs ne-parīt,izņemot mammu?
redz,cik tomēr tādām nevainīgām domām liels spēks.
vai tomēr pie vainas šodienas nevainīgais gājiens pār tiltu,kamēr lija,un man,protams,nebija lietussarga,toties bija šalle un kapuce. kamēr tie šausmu-iedvesošie helihopteri lidinājās virs mūsu skolas un virs vanšu tilta,tikai sarkanas uguntiņas bija redzamas,jo debesis tik apmākušās,viss miglā tīts,drūms,depresīvs,tik vien kā tāda neaizgaiņājama sentēvu sāpe pakrūtē,bailes,no briesmām,no kara.
24.11.06 21:57 - Le ballet
pirms nepilnas stundas pārrados mājās no baleta Bīstamie sakari (Maskata mūzika!). biju jau piemirsusi,ka mūs otrajā balkonā laiž par brīvu,uzrādot mūsu skolas skolēnu apliecību. un kur es biju visus iepriekšējos gadus,šogad kur es biju? un ko es darīšu nākamgad,kad pabeigšu skolu,kad vairs ar apliecību netikšu ielaista par baltu velti? lieki piebilst,ka pēdējo reizi baletu redzēju vismaz pirms deviņiem gadiem,iespējams - tas bija Gulbju ezers,varbūt kāds cits,taču vājas atmiņas atblāzmas manī vēl ir saglabājušās. zilie toņi un skaistas dekorācijas. daudz izsaka,vai ne? pēc šīs izrādes varu teikt vienu - Maskata mūzika ir tik tik baudāma,Orests Silabriedis par to izsakās ļoti precīzi (skatīt Bīstamo Sakaru bukletiņu),taču šobrīd nav īpašas vēlēšanas citēt,jo šaubos,ka kādam,izņemot mani pašu,šie vārdi ko izteiks. sižets jau gaužām pazīstams,kaut vai no filmas 'Cruel Intentions',tomēr darbība notiek marķīzu un vikontu laikos,nekādu pārsteigumu nebija,nebija 'ne vainas',bet nebija arī tā,ka patika tik ļotiļoti,ka no sajūsmas varētu apreibt (gadās arī tā!). tātad,kaut kas,acīmredzot,pietrūka,subjektīvi pietrūka,jāpalasa kādas vecas recenzijas,lai saprastu,jo ko gan es,vienkāršs vidusmēra cilvēks,varu saprast.
es tā pēkšņi iedomājos - kāpēc gan tie bukleti nevarētu būt katrs savā valodā,nevis trīs vienā?! mani,piemēram,tracina tas,ka nevaru atrast vajadzīgo informāciju. te pēkšņi krievu,te angļu mēlē. gribu lasīt tikai latviski. un turklāt buklets maksā divus latus. man bija līdzi tikai 1,20. nebūtu bijušas skolasbiedrenes,paliktu neziņā,par ko vispār ir runa un uz kādu baletu beigu galā esmu atnākusi. turklāt 1/3 no visa bukleta aizņem stulbas un nekam (lasīt - man) nevajadzīgas reklāmas,2/3 vismaz,tātad aizņem anotācijas svešvalodās,un mazāk kā 1/3 paliek priekš tāda lasītāja,kā es. un par to ir jāmaksā divi lati,nu labi,par smukiem baletdejotāju attēliņiem taču arī maksājam,pardon (šodien es mazāk kā par diviem latiem nopirku O.Vācieša dzejoļu izlasi). interesanti,ka tā meitene,mana klasesbiedrene,kura uzaicināja mani uz šo baletu,teikdamās būt kopā ar vēl vienu klasesbiedreni,nemaz neatnāca (neko nepaziņot. vēlāk viņai zvanīju no skolasbiedrenes telefona - viņa necēla). katrā ziņā otrajā balkonā viņa nebija,un nekur citur viņa nemaz nevarēja būt. bet es biju tik noraizējusies,jo,stāvot tramvaja pieturā un gaidot transportu,lai nokļūtu līdz operai,pēkšņi izlādējās mobilais un es nekādi nevarēju paziņot,ka kavēšos (bija sarunāts satikties operā bez desmit septiņos,lai gan es solījos būt vēl agrāk),turklāt tramvajs nenāca vismaz desmit minūtes,un operā ierados tikai piecas minūtes pāri septiņiem,kad balets jau bija sācies bez liekas kavēšanās (nezin kāpēc es tomēr naivi ticēju,ka arī baleti/operas sākas ar nelielu,pavisam niecīgu nokavēšanos,nu tā,lai visi ierodas,pat tādi 'mazliet' kavētāji,kā es,bet ne jau es biju vienīgā,aiz manis ieradās vēl trīs jauni cilvēki. un tā ir allaž - kluss prieciņš par to,ka tu neesi vienīgais,kurš kavē).
18.11.06 16:05 - tādi tie svētki
vienādiņ pelēks viss debesjums. nemainīgs,konsekvents,tomēr nepielūdzami paliek aizvien tumšāks,pat nemanīju to brīdi,kad iedegās spuldzes ar oranžajiem vēderiem,vēl tikai četri,vienos es pamodos,bet diena jau iet uz beigām,tā šķiet. klausos snow patrol dziesmu shut your eyes jau kuro reizi pēc kārtas. piestāv šodienai,un reizē arī tāds neizskaidrojams,maģisks pievilkšanās spēks starp mani un dziesmu. tieši pašu melodiju,harmoniju,ritmu,šoreiz vārdi it kā sekundāri,un tomēr -
shut your eyes and think of somewhere
somewhere cold and caked in snow
by the fire we break the quiet
learn to wear each other well
nu labi,uz salūtu jau mani aizvedīs un atvedīs,bet vispār man salūti nekādu baudu,prieku,ekstāzi vai kādas tamlīdzīgas emocijas nesagādā. noskatos,piecas minūtes varbūt ir tā,ka domāju - nu jā,bija jau labs (nu un kas),bet jau pēc stundas esmu par to aizmirsusi,kāds bija,kas tur bija,pēc gada vispār neatceros - biju vai nebiju. vienmēr viens un tas pats - tradīcijas nemainās. laikam jāmaina attieksme.