vientulība masu sarīkojumos.

2.12.06 00:04

"less is more"
par koc mūziku,tā teikt

mazliet esam iestrēguši virtuālajā kosmosā

27.11.06 01:56 - he has given me energy

paldies tv3 par pavisam svaigo,vērienīgi grandiozo RW koncertu Roundhay Parkā (LEEDS'ā,UK) bez subtitriem,gluži kā no dvd, tikai ar pāris reklāmas pauzēm!

un beigās viņš novilka bikses,lai parādītu pliku pēcpusi,un pēdējie vārdi bija "i fucking love you,England!"

• ieraksti kaut ko

26.11.06 20:15

kāds varētu parakstīt manā vietā,piepušķojot,dramatizējot,ironizējot,harmonizējot,vienkārši parakstīt manā vietā,kamēr es kaut kur nozustu - uz laiku,un pēc tam būtu atpakaļ,ar otro elpu
(dzīves apnikums,mīļie)
melnā svītra. bieza un necaurredzama

• [5]
• ieraksti kaut ko

25.11.06 17:22 - patikšana nebūtu tas īstais vārds,sajušana - tas jau pietuvojas 'īstenībai'

skumja tā viņas (Velgas Kriles) dzeja. par mīlestību - nelaimīgu,mazliet laimīgu,iznīcinošu,kaislīgu,šķietamu,vienpusēju,nejaušu,utt. Šie būs tie daži par mazliet laimīgo.

xxx

Cik man ir labi,tu garāmejot man pieskaries,
Cik man ir labi,ka tu pieskaries,garāmejot
Uz saspringtās,gaudojošās un drūzmīgās ielas,
Uz kuras katram sava vientulība ir sejā.
Tu nezinot aiziesi garām,ka es esmu es,
Mēs pazudīsim viens otram kā divas adatiņas,
Un izkrāsojusies pasmīnēs lielpilsēta,
Ka aizpeld pa netīro kanālu alvas zaldātiņš,
Ka uguns priekšā stāv papīra balerīna,
Cik man ir labi,ka tu pieskaries,garāmejot,
Man mājās kā nāve bez rādītājiem ir pulkstenis,
Cik man ir vieglprātīgi,ka tu to nezini,
Ka nezinot aiziesi garām,ka es esmu es,
Uz saspringtās,gaudojošās un drūzmīgās planētas -
Es sajutu dvēseli tavu ar savu plecu -
Tik reibīgi tuvu,uzgrūzdamās tev netīšām.
( +3 )

• [2]
• ieraksti kaut ko

24.11.06 22:38

tā pati klasesbiedrene,kura neatnāca,šodien bija bez balss,jeb pareizāk sakot - ar baritona vai basa balsi. šis fakts,protams,pievērš pastiprinātu uzmanību,klasesbiedriem arī jautri. un es pie sevis nodomāju apmēram tā - 'žēl,ka man nav šodien tāda balss'.
un ziniet,tagad man tāda ir. kaklā sūrst,sāp klepojot,krekšķinot un sāp runājot. tikai kurš mani vēl dzirdēs šodien,rīt,cerams,ka vairs ne-parīt,izņemot mammu?
redz,cik tomēr tādām nevainīgām domām liels spēks.
vai tomēr pie vainas šodienas nevainīgais gājiens pār tiltu,kamēr lija,un man,protams,nebija lietussarga,toties bija šalle un kapuce. kamēr tie šausmu-iedvesošie helihopteri lidinājās virs mūsu skolas un virs vanšu tilta,tikai sarkanas uguntiņas bija redzamas,jo debesis tik apmākušās,viss miglā tīts,drūms,depresīvs,tik vien kā tāda neaizgaiņājama sentēvu sāpe pakrūtē,bailes,no briesmām,no kara.

• ieraksti kaut ko

24.11.06 21:57 - Le ballet

pirms nepilnas stundas pārrados mājās no baleta Bīstamie sakari (Maskata mūzika!). biju jau piemirsusi,ka mūs otrajā balkonā laiž par brīvu,uzrādot mūsu skolas skolēnu apliecību. un kur es biju visus iepriekšējos gadus,šogad kur es biju? un ko es darīšu nākamgad,kad pabeigšu skolu,kad vairs ar apliecību netikšu ielaista par baltu velti? lieki piebilst,ka pēdējo reizi baletu redzēju vismaz pirms deviņiem gadiem,iespējams - tas bija Gulbju ezers,varbūt kāds cits,taču vājas atmiņas atblāzmas manī vēl ir saglabājušās. zilie toņi un skaistas dekorācijas. daudz izsaka,vai ne? pēc šīs izrādes varu teikt vienu - Maskata mūzika ir tik tik baudāma,Orests Silabriedis par to izsakās ļoti precīzi (skatīt Bīstamo Sakaru bukletiņu),taču šobrīd nav īpašas vēlēšanas citēt,jo šaubos,ka kādam,izņemot mani pašu,šie vārdi ko izteiks. sižets jau gaužām pazīstams,kaut vai no filmas 'Cruel Intentions',tomēr darbība notiek marķīzu un vikontu laikos,nekādu pārsteigumu nebija,nebija 'ne vainas',bet nebija arī tā,ka patika tik ļotiļoti,ka no sajūsmas varētu apreibt (gadās arī tā!). tātad,kaut kas,acīmredzot,pietrūka,subjektīvi pietrūka,jāpalasa kādas vecas recenzijas,lai saprastu,jo ko gan es,vienkāršs vidusmēra cilvēks,varu saprast.
es tā pēkšņi iedomājos - kāpēc gan tie bukleti nevarētu būt katrs savā valodā,nevis trīs vienā?! mani,piemēram,tracina tas,ka nevaru atrast vajadzīgo informāciju. te pēkšņi krievu,te angļu mēlē. gribu lasīt tikai latviski. un turklāt buklets maksā divus latus. man bija līdzi tikai 1,20. nebūtu bijušas skolasbiedrenes,paliktu neziņā,par ko vispār ir runa un uz kādu baletu beigu galā esmu atnākusi. turklāt 1/3 no visa bukleta aizņem stulbas un nekam (lasīt - man) nevajadzīgas reklāmas,2/3 vismaz,tātad aizņem anotācijas svešvalodās,un mazāk kā 1/3 paliek priekš tāda lasītāja,kā es. un par to ir jāmaksā divi lati,nu labi,par smukiem baletdejotāju attēliņiem taču arī maksājam,pardon (šodien es mazāk kā par diviem latiem nopirku O.Vācieša dzejoļu izlasi). interesanti,ka tā meitene,mana klasesbiedrene,kura uzaicināja mani uz šo baletu,teikdamās būt kopā ar vēl vienu klasesbiedreni,nemaz neatnāca (neko nepaziņot. vēlāk viņai zvanīju no skolasbiedrenes telefona - viņa necēla). katrā ziņā otrajā balkonā viņa nebija,un nekur citur viņa nemaz nevarēja būt. bet es biju tik noraizējusies,jo,stāvot tramvaja pieturā un gaidot transportu,lai nokļūtu līdz operai,pēkšņi izlādējās mobilais un es nekādi nevarēju paziņot,ka kavēšos (bija sarunāts satikties operā bez desmit septiņos,lai gan es solījos būt vēl agrāk),turklāt tramvajs nenāca vismaz desmit minūtes,un operā ierados tikai piecas minūtes pāri septiņiem,kad balets jau bija sācies bez liekas kavēšanās (nezin kāpēc es tomēr naivi ticēju,ka arī baleti/operas sākas ar nelielu,pavisam niecīgu nokavēšanos,nu tā,lai visi ierodas,pat tādi 'mazliet' kavētāji,kā es,bet ne jau es biju vienīgā,aiz manis ieradās vēl trīs jauni cilvēki. un tā ir allaž - kluss prieciņš par to,ka tu neesi vienīgais,kurš kavē).

• ieraksti kaut ko

18.11.06 16:05 - tādi tie svētki

vienādiņ pelēks viss debesjums. nemainīgs,konsekvents,tomēr nepielūdzami paliek aizvien tumšāks,pat nemanīju to brīdi,kad iedegās spuldzes ar oranžajiem vēderiem,vēl tikai četri,vienos es pamodos,bet diena jau iet uz beigām,tā šķiet. klausos snow patrol dziesmu shut your eyes jau kuro reizi pēc kārtas. piestāv šodienai,un reizē arī tāds neizskaidrojams,maģisks pievilkšanās spēks starp mani un dziesmu. tieši pašu melodiju,harmoniju,ritmu,šoreiz vārdi it kā sekundāri,un tomēr -
shut your eyes and think of somewhere
somewhere cold and caked in snow
by the fire we break the quiet
learn to wear each other well

nu labi,uz salūtu jau mani aizvedīs un atvedīs,bet vispār man salūti nekādu baudu,prieku,ekstāzi vai kādas tamlīdzīgas emocijas nesagādā. noskatos,piecas minūtes varbūt ir tā,ka domāju - nu jā,bija jau labs (nu un kas),bet jau pēc stundas esmu par to aizmirsusi,kāds bija,kas tur bija,pēc gada vispār neatceros - biju vai nebiju. vienmēr viens un tas pats - tradīcijas nemainās. laikam jāmaina attieksme.

• ieraksti kaut ko

18.11.06 13:21

sapni atceros. mēs bijām bars - liela ģimene ar daudz bērniem,es biju viena no viņiem,vai varbūt tomēr tie bija radu bērni,nezinu. bet mums bija piešķirta (nezināma apjoma) dāvanu karte tādā kā lielveikalā,nu,kā 'Spice' piemēram. bet tas nebija tikai lielveikals,tur vēl bija tāds koridoris,kurā bija istabas - mūsu istabas,jo mēs tur dzīvojām. un es pati tās istabas biju kaut kad sen iekārtojusi. un bija viena istaba,kurai pie durvju roktura ar dzelzs siksnu bija piesiets liels,balts suns,šķirni gan nemācēšu pateikt,bet man no viņa bija bail un ne velti. vienreiz,kad suns bija nomaucies no roktura,es gribēju atvērt durvis un paskatīties,kas dzīvo tajā istabā,no kurienes varēja dzirdēt bērna spiedzienus,suns man gribēja uzbrukt - tad kāds man piedraudēja,lai nemaz nemēģinot iet tajā istabā. bet visa jautrība sākās,kad lielveikalā varējām ņemt ko vien sirds kāro,nezinot,cik liela dāvanu karte tā ir,bet man kāds sapņu beigās teica,ka 300ls vērtībā - un es pie sevis nodomāju - tad nu gan daudz,bet īstenībā tik daudz jau nemaz nebija. lai nu kā,es sevi pirmo atceros saldumu veikalā 'Staburadze'. es biju pilnīgā starā no tik daudz saldumiem,gribēju visu,šo to arī paņēmu,un nogaršoju tādu bulciņu,kas būtībā bija divas ceptas baltmaizes,kurām pa vidu bija aprikožu ievārījums - savā mūžā nebiju ēdusi tik garšīgu bulciņu. un,lai gan,pie sevis nodomāju,ka jāskrien taču vēl uz citiem veikaliem,šeit nekas nebeidzas,citos veikalos es sevi ne-at-ceros. nu jā,pārējie arī te bija,bet aizskrēja,es viņiem neskrēju līdzi,bet,kad laiks gāja uz beigām,jā,starpcitu,mums bija dotas tikai pāris stundas,šķiet,ka trīs,un pārsniegt laiku nedrīkstēja,es konstatēju,ka neko neesmu vēl savākusies priekš sevis. tētis teica mammai (viņos es kaut kā neatpazinu savus vecākus),lai paņem kaut ko praktiskāku - toaletes papīru,mazgājamo līdzekli,šampūnus,bet viņa teica,ka tieši to viņi jau savāca pagājušajā reizē. pienāca beigas mūsu šopingam un visi skrēja uz izeju pa to koridori,es arī,bet vēl pa ceļam es iegāju tēta un mammas istabās,kuras biju iekārtojusi - kopumā tā neko,tomēr es gribētu pārkārtot. un tad es sapratu,ka man ir jāskrien atpakaļ uz Staburadzes veikalu,lai gan laiks jau kuru katru brīdi būs iztecējis,veikals atradās otrā galā,bet es skrēju,zābakos ar papēžiem,grūti,uz beigām vēl grūtāk,bet tā veikala vairs nebija. es skrēju uz otru pusi - varbūt nepareizā vietā atskrēju - nē,nekur nav. nē,patiesībā ir gan Staburadze,bet izskatās nolaista,tukša,izpirkta. gribēju paņemt bulciņas un cepumiņus,bet tur tas,ka bija palicis, bija sakalitis un vecs. mani meklēja un atrada tētis,mudināja mani nākt,bet es vēl teicu,ka man vajag kaķim paņemt barību. viņš teica,ka vairs jau neko nevar paņemt - tagad ir jāpērk.

• ieraksti kaut ko

17.11.06 19:20 - zinājāt,ka

Islandes mūzika pēdējos gados kļuvusi populāra ar māksliniekiem kā Bjerka (Björk), The Sugarbabes un Sigur Ros.
?
(www.nordistika.lv)

• [8]
• ieraksti kaut ko

14.11.06 00:17 - arī tādas ir dāvanas

šo es gaidīšu tāpat kā ziemassvētkus! tā vien jūtu,ka šogad svētku brīnums atnāks tieši kopā ar šo filmu.  (treileris pārliecināja ar uzviju)

• [3]
• ieraksti kaut ko