vientulība masu sarīkojumos.

25.10.07 23:45

vakar pieslēdza apkuri,tagad ir pavisam silti un labi. jāpiemin,ka virtuvē ir siltāks nekā istabā,un koridorī,kurā taču vispār neviens neuzturas,tikai vienas sekundes laikā iziet cauri,ir nenormāli karsts. mani radiatori šobrīd ir remdeni,taču pirmīt,kad pārbaudīju,bija gana silti. taču arī tagad nesalstu,kas ir galvenais. īstās,Ligitas vecmammas adītās vilnas zeķes,siltais halātiņš. logs nedaudz vaļā,lai ienāk svaigais gaiss. bbc weather rāda,ka dienā te ir +11,kas,lai gan neizklausās nemaz pēc ziemas,taču šeit daudziem,lai neteiktu visiem,ieskaitot mani,tomēr liekas 'so cold' vai pat 'freezing'. pēdējo dienu laikā aukstais laikapstāklis ir pirmais sarunu temats satiekoties. vakar nez kur pazaudēju vienu cimdu,kas arī bija Ligitas vecmammas adīts,par ko šausmīgi žēl! tik ļoti mīļi cimdi bija. neko pazaudēt nav jauki,taču,ja pazaudē vienu cimdu,tas ir tik muļķīgi,tik nejēdzīgi. nekad taču nepazūd abi,vienmēr viens. un tad arī no otra vairs nav nekādas jēgas. liekas,ka ir abi kaut kur vienā mēteļa kabatā,bet,kad paskaties,izrādās,tur tikai viens. kur lai šeit dabū īstus vilnas cimdus,kuros nekad nesalst rokas?

aizvakar,tas ir,pirmdienas vakarā,pirmo reizi šeit redzēju zvaigznes. devos mājup pa jau ierasto celiņu ap pusnakti,un,ejot pa Burney Avenue,ieraudzīju pirmo zvaigzni. tādu lielu,spožu. dažas sekundes pavēroju,vai tomēr nekustās. jo vienīgie debesu spīdekļi,ko līdz šim biju redzējusi pie šīm debesīm,bija lidmašīnas,kas vienā laidā paceļas gaisā no Hītrovas lidostas. attālās lidmašīnu gaismiņas naktī vai baltās dūmu astes skaidru debesu dienā - tā ir šejienes īpašā burvība,kas jau iemīļota. pārmaiņas pēc redzēt zvaigzni likās visnotaļ brīnumaini. sākumā vienu,pēc tam vēl vienu. tuvojoties mājvietai,ieraudzīju trešo,un tad vēl ceturto. četras zvaigznes,kas kopā veidoja figūru,kas noteikti astroloģiski izskaidrojama (vēlāk sameklēšu atbildi). varbūt tās zvaigznes tovakar bija Tur tieši priekš manis. lai pavēstītu kaut ko būtisku. zvaigznes kā simboli. banāli laikam. turklāt nedomāju,ka vēl kāds bez manis tās pamanīja. un,ja kāds šeit vēl mēdz skatīties debesīs,meklēt zvaigznes un skriet tām pretim (vārda vistiešākajā nozīmē),tad es tādu cilvēku ļoti gribētu satikt.

vakar bija pilnmēness. gleznaini skaists. likās pat nedaudz lielāks,tuvāks nekā Rīgā. banāli atkal.

• [1]
• ieraksti kaut ko

17.10.07 10:11 - mīļumiņš

 

shutup , ieskaties vērīgi, vai viņa vīna krāsas samta žakete tev neko neatgādina? tagad nešaubīgi zinu,ko vilkt mugurā uz viņa koncertu!

• [7]
• ieraksti kaut ko

17.10.07 09:57

noteikti gribu redzēt Devendru Benhartu dzīvajā. tik neticami,ka viņš te būs! lai nu kurš,bet viņš. turklāt vēl baznīcā! tas tad,ja dodos uz Braitonu,nevis Londonu.
un Miku arī nelaidīšu garām,ne-e.
un Damienu nelaidīšu garām,tikai pagaidām neizskatās,ka viņam kādi koncerti ieplānoti.

mansteidzamivajagatrastdarbu! izskatās,ka tanī East mani nepieņēma darbā.. un Starbucks viņiem vajag baristas vai supervisors. man nav nekādas pieredzes,lai strādātu par baristas,taču mēģināts nav zaudēts - šodien iešu un pajautāšu.

vakar diviem nēģeriem (viens no viņiem ir no manas CPP grupiņas) rādīju iesildīšanās vingrinājumus klavierēm,viņi bija sajūsmā - gan par vingrinājumiem,gan to,cik es labi spēlējot. nēģera draugs promejot ieteica,lai es pasniedzot privātstundas - varēšot labi nopelnīt naudiņu. un vēl,aizvien nezinu,ko atbildēt,kad man prasa,vai man esot grade 8 mūzikā. viņiem tas te esot laikam kā augstākais līmenis mūzikā. es parasti atbildu,ka mūsu valstī ir cita izglītības sistēma,un ka manā skolā bija 13 grades,un ka es klavieres un mūziku mācos 13 gadus. šis faktiņš iet uz -wow-. taču,redzot,kā jaunieši,kas klavieres spēlē tikai pāris gadus,knapi prot lasīt notis vai neprot vispār,taču improvizē tā,ka skudriņas skrien cauri visam ķermenim,pārņem balta skaudība,jo ko gan dod tas,ka es protu spēlēt pēc notīm,ja bez tām es nevaru neko (nu,gandrīz...). un nēģeris man tā forši pamatoja,ka labāk ir prast ļoti labi lasīt no notīm,jo tad man kāds var iedot notis,es iemācos vai spēlēju uzreiz no notīm,un man par to samaksā.

pēc stundas,pavadītas darbojoties ar jaunāko no iMac Mūzikas kampusa datortelpā, atnākot mājās, Windows Vista un mans tik perfekti 'nokomplektētais' Asus liekas kā no pagājušā gadsimta. bāc,nu kāpēc man nav iMac,ko?

• [7]
• ieraksti kaut ko

17.10.07 00:11

daudz čaukstošas oranždzeltenas lapas gar šauro ietvīšu sāniem. rudens arī te jau nobriedis. vidējā temperatūra gan +18 grādi. vienudien bija uzkāpis pat līdz +20. es,kā jau no aukstās Latvijas,allaž ģērbjos atbilstoši mēneša nosaukumam un datumam. ja oktobra vidus,tātad jāģērbjas silti. ja anglija,tātad lietussargs vienmēr (izņemot,protams,dienas,kad bbc weather ikoniņa rāda tikai saulīti) somā. mēteli gan šajās dienās būtu smieklīgi vilkt,taču šalle un cimdi tiek likti lietā,tiesa gan,tikai sākumā,jo jau pēc pāris minūtēm,raitā solī ejot,paliek pavisam karsti.

ceturtdien Penhryn Road campusa Studentu bārā 'Space' bija Poster Sale. gandrīz tie paši plakāti,kas Fresher's Fayre,taču arī daudz jauni klāt. tagad manu saulaini dzelteno istabiņas sienu rotā divi nelieli Gustava Klimta plakāti ar 'the kiss' un 'mother and child'' - abi kopā pa piecām mārciņām.

ceturtdien vakarā pēc jau tā garās dienas satikos Embankment station ar A. ceturdien bija tieši mēnesis,kopš esmu šeit. tieši ceturtdien es pirmo reizi viena braucu ar vilcienu un pēc tam ar metro. pirmo reizi pati atradu vajadzīgo metro līniju,staciju. un tas patiesībā ir tik vienkārši - visa informācija kā uz paplātes. easy! dikti patīk un aizrauj tā visa metro un vilcienu padarīšana. no ceturdienas paliks atmiņā 'ekskursija' uz Soho (biju tomēr gaidījusi ko iespaidīgāku) un grāmatveikals (neiegaumēju nosaukumu,taču Waterstones tas nebija noteikti) ar burvīgu iekārtojumu - īpaši mīksto dīvāniņkrēslu teritoriju pie logiem,ar skatu uz Londonas ielu (tikai - kādu?).

nezinu,kā un kāpēc,bet vienudien,tas laikam bija šo piektdien,uz plīts atrodu zīmīti,ka cooker is broken,un kāds atnāks salabot. biju vakar noskaidrot,kāpēc neviens nenāk,un man paskaidroja,ka pa brīvdienām labotājs nenāk,kas it kā man pašai būtu bijis jāsaprot,taču,ziniet,grūti ir trīs dienas izturēt neko necepot un nevārot. taču rīt,tas ir,šodien,viņam esot jābūt. nebija. un pat ja bija,zīmīte aizvien vēl nav noņemta. vakar uzzināju,kāpēc common room jau gandrīz nedēļu ir slēgta - tāpēc,ka kāds esot smashed the pool table,un kamēr vainīgais neatzīsies vai arī kāds aculiecinieks nepateikts,kurš bija vainīgs,common room būs slēgta. un ja nu neviens neatzīstas? kaut kas nav vairs īsti tā,kad neredzu no savas istabas loga gaismas un jauniešus līdz divpadsmitiem vakarā spēlējot galda tenisu. un kopistaba vismaz priekš manis bija vieta,kur satikt pāris cilvēkus,ko ikdienā nesanāk satikt.

piektdien Knights Park kampusā,kad pēcpusdienā devos pakaļ mākslas vēsturē atstātajiem kopētajiem lasāmmateriāliem,ko bija jāpaņem iekš Pigeon Holes (beidzot es zinu,kas tas ir),nebiju gaidījusi ieraudzīt grāmatu tirdziņu. visādas grāmatas,saistībā ar arhitektūru,dizainu,mākslu,pat filmām. skaidras naudas man nebija,un tuvākais automāts desmit minūšu gājienā. vispār labi vien,ka nenopirku neko,lai gan bija pāris grāmatas,ko ļoti iekārojās iegūt savā īpašumā. neapzināti 'ietaupīju' vienam citam pirkumam. šis varbūt bija šogad pirmais,bet noteikti ne pēdējais tirdziņš.

piektdien,ar nodomu ejot cauri Kingstonas market'am kādas 15 min pirms tā darba laika beigām,viens pārdevējs skaļā balsī reklamēja,ka divas kastītes ar zemenēm pie viņa tieši tagad var nopirkt pa 1.50. protams,nenoturējos. jau pirmajā vakarā man bija sagrieztas zemenītes (par ļoti garšīgām nenosauksi,tomēr ēst varēja) ar cukuru (ko beidzot nopirku,jo visu šo mēnesi biju pavisam labi izturējusi bez tā) un pienu. tas pats arī sestdienas vakarā,taču šodien,nē,jau vakar no rīta ieraudzīju,ka tās pārklājušās ar tādu baltu apmatojumu. nezinu,kā šo parādību pareizi sauc - pelējums,laikam,bet ēdamas tās vairs nebija,tāpēc šodien izmetu ar visu plastmasas kastīti laukā. būs mācība,ka augļi jāapēd ātrāk,vai vismaz jāizņem no plastmasas iepakojumiem.

piektdien pirmo reizi pārgāju pāri Kingston Bridge,no kura paveras gana skaists skats uz abām pusēm. tie koki Temzas otrā pusē vilināt vilināja jau kopš pirmo reizi biju pie upes. te,Kingstonā,starpcitu,nav neviena parka. te ir diezgan daudz koku,daudz krūmu un tādi mazi skvēriņi,vāveres daudz,taču neviena parka. un šī apziņa ir nepatīkama,jo man tik tiešām bija licies,ka te būs daudz parku. visu laiku bija tā neatrisinātā intriga par to,kas ir krasta otrā pusē. cerēju ieraudzīt tur parku - vienu īsu angļu parku! nonākot otrā pusē,uz kartes bija rakstīts Hampton Court. izrādās,tas ir pats sākums milzīgajai teritorijai,kas aizved līdz HC Palace. noteikti aiziešu drīzumā! taču todien bija jau pavēls,lai turp dotos,nezināju arī,cik tālu tas vispār ir. gar upi perfektā rindā milzīgi,resni,veci kastaņkoki. paņēmu par piemiņu arī no turienes. man jau ir maza kolekcija uz plaukta ar anglijas kastaņiem. izskatās tāpat,taču tas zaļais apvalciņš citādāks - adatiņas vairāk - viena pie otras,taču mīkstas. un mazas laiviņas,kuterīši gar krasta malu - tik poētiski. un daži zvejnieki. katrs ar savu telti. ne tik poētiski,kā varbūt izklausās. atradu vēl vienu zaļu teritoriju,paejoties nedaudz citā virzienā,iepretim Kingston University Bridge House. ļoti liela zaļa platība ar pāris kokiem,norobežota ar augstu brūnu sētu. pie tuvākās ieejas - nožogota vieta skeitbordistiem un šūpoles. aizstaigāju līdz otrai izejai,nedomāju,ka tur vēl atriezīšos. nekā tāda,dēļ kā atgriezties.

sestdien pusčetros atkal satikos ar A. viņš mani aizveda uz Hampstead,parādīja Hampstead Heath - mistiski maģisko parku,un pļavā pie koka viņš man(i) lasīja. atpakaļceļā viņš izkāpa pieturā Totenham Court Roud,bet es - Charity Cross. pulkstens bija jau gandrīz septiņi,tātad,jau pavisam tumšs,es tomēr devos mierīgā pastaigā pa Londonu. daži veikali vēl bija vaļā. nonācu līdz Waterloo Bridge,un devos tālāk uz stacijas pusi. gāju gar National Theatre un pretējā pusē,ēkā aiz stikla sienas dažu metru augtumā ieraudzīju pavecāku sievieti starp grāmatu plauktiem. izskatījās pēc veikala,taču kāpēc vaļā tik vēlu! tas bija National Film Theatre,ko uzzināju tikai vēlāk. pēc pāris minūtēm jau atrados veikalā,kur ir simtiem grāmatu tikai par filmām! eiropas kino,holivudas kino,neatkarīgais kino,grāmatas par režisoriem,grāmatas par aktieriem,filmu teorija,filmu kritika,filmu uzņemšana,visādi reti sastopami dvd no visas pasaules,melnbaltas kartiņas ar aktieriem,režisoriem...un vēl un vēl...! es pat iedomāties nevarēju,ka tāds veikals vispār var būt! pēc kādas pusstundas vispārējas apbrīnas,reizē apjukuma un apziņas,ka nedrīkstu šo veikalu atstāt,neko nenopērkot,es paliku pie vienas četrsimtarpuslappušu grāmatas - FILM - a critical introduction,kas,pirmkārt,vizuāli ir ļoti tīkama,turklāt saturiski un ilustratīvi bagāta. samaksāju 24.95,kas pat nešķiet nemaz tik dārgi priekš tādas grāmatas,man pat liekas,ka šī ir pati vērtīgākā (ne tik daudz cenas ziņā) grāmata,ko jelkad esmu iegādājusies!

• [6]
• ieraksti kaut ko

4.10.07 16:24

pirmā cleaning check day noritēja veiksmīgi. deviņos no rīta klāt bija tante,kas visu nokontrolēja. katrs savus darbiņus vakar tomēr padarījām. mani pienākumi bija - vacuum corridor,clean toaster,kettle,fridge & freezer (inside & out), clean wall behind bin.
vismaz virtuve beidzot ir daudz maz kārtīga. citādāk plīts vakar izskatījās kā pēc sprādziena makaronu fabrikā. un miskaste bija tik nenormāli pilna,ka jau atkritumi vēlās pāri. pirmo reizi (aptuveni pirms nedēļas) bija tā pati situācija,taču pagājušonedēļ vēl nebija cleaning check day (tā sākās tikai ar šo nedēļu,un turpmāk būs katru trešdienu),es nevarēju izturēt,un miskasti iznesu pati. bet cik nepatīkami ir ēst,piemēram,pie galda,kas netiek aiz sevis noslaucīts,vai lietot plīti,kas aiz sevis ir atstāta netīra. no saviem flatmatiem esmu runājusi tikai ar Šeinu. tāpēc,ka viņš ir vienīgais,ko es laiku pa laikam tomēr satieku virtuvē. sarunas mums nevedas,taču mēs vismaz cenšamies. viņš ir pieradis kontaktēties ar cita veida meitenēm. tās,kuras viņš ved pie sevis istabā,ar kurām skaļi smejas un joko. un stāsta savus piedzīvojumus. nevis ar mani,kura uz jautājumu - kas tev šovakar ieplānots - atbild,ka jāmācās. jāgatavojos mākslas vēstures semināram par baroka gleznotāju Valazquez.
otru meiteni laikam sauc Reičela. kopš viņa te ievācās pirms gandrīz trim nedēļām,esmu viņu redzējusi divas reizes. pirmo reizi virtuvē,dienā,kad viņa ievācās. koridorī bija viņas vecāki,kuri uzsāka ar mani tipisku angļu pieklājības sarunu par to,no kurienes esmu,ko mācos - oo,un tu taču esi tik drosmīga meitene,āā,mūzika un mākslas vēsture - cik jauki,un tādā garā. nelikās tomēr uzspēlēti,man patika. es pati devos ārā kopā ar Šeinu parādīt viņam pilsētu. jautāju Reičelai,vai nevēlas mums piebiedroties,uz ko viņa atbildēja - nē-. atbilde bija tik strupa - vismaz varēja izlikties jaukāka. ņemt piemēru no vecākiem. pievienot kādu standarpieklājības frāzi par to,ka citreiz,ka grib izkravāties,ka ir nogurusi. kaut ko tādu. No! otro reizi,kad viņu satiku,virtuvē taisīju ēst. viņa ienāca,pateica - Hi, es atbildēju ar to pašu, ielika tikko nopirktos produktus ledusskapī un aizgāja. es zinu,ka Šeins kontaktējas ar Reičelu. galu galā,viņi abi ir angļi. ja man tepat kaimiņos dzīvotu latvietis,protams,ar viņu es saprastos daudz vieglāk.
un nēģērim es aizvien vēl nezinu vārdu. man liekas,viņš ēd tikai plovu jau trešo nedēļu pēc kārtas. tiesa gan,plastmasas traukā,kas pilns ar plovu,virspusē saspiesti arī žāvētas vistas gabaliņi. tādi plova trauki (lieli!) viņam ir kādi trīs. taču mierinājums ir vismaz viens - nēģēris nav kontaktējies ar nevienu no mums. viņam pašam ir savi nēģerdraugi. izskatās,ka citus viņam nevajag.
par to,ka grib(ēj)u pārvākties,stāstīšu citreiz.

• [4]
• ieraksti kaut ko

4.10.07 15:54

tas,ka manu vārdu vienmēr pārprasa vismaz divas reizes,mani vairs neizbrīna,un es pilnībā viņus saprotu - manu vārdu viņiem nav viegli iegaumēt. un,ja kādam tomēr ir izdevies iegaumēt,man neviltots smaids pa visu seju. jo es zinu,cik man pašai ir grūti ar vārdiem. un daži vēl iedomājas pajautāt,ko nozīmē mans vārds. ar mani ir tas pats - dažiem internacionālajiem studentiem ir simtreiz sarežģītāki vārdi par manējo - aizvien vēl neprotu izrunāt un uzrunāt,piemēram,šos divus studentus. vienu meiteni Shohreh Shojaeifard un puisi - Papagiotis Papagiannopoulis (vārdi un uzvārdi pārkopēti no collaborative performance project grupu saraksta internetā).

uzvārdu gan,šķiet,vēl pareizi šeit neesmu dzirdējusi,bet es nudien neņemu ļaunā. ansPOka. viņi uzsver PO zilbi. līdzīgi kā vārdā aTOnement. un tu vari atkārtot vairākas reizes - Anspoka,Anspoka,Anspoka,bet viņiem neizdodas. :)

bet vissmieklīgākais tomēr bija vakar - academic english language support for music students - pirmajā nodarbībā,kad mums bija jāsadalās pa pāriem,vienam otram jāuzdod jautājumi un pēc tam visu priekšā jāiepazīstina pārējie ar savu sarunu biedru. mans partneris Ahmad mani stādīja priekšā (zinu,stila kļūda,Šimkusīte neļautu tā teikt vai rakstīt) kā PLASMU! un pasniedzējs uzreiz viņam jautāja,vai tiešām mani sauc tāpat kā plazmas televizoru.

mūzikas tehnoloģiju kursā mācās lietuvietis Edvinas Strazdas,bet viņam gan nav problēmu ar savu vārdu. pasaka,ka sauc Edvin,un visiem viss skaidrs.

• [3]
• ieraksti kaut ko

3.10.07 01:49

12 stundas miega no desmitiem līdz desmitiem rītā. apmācies un smidzina. mana vārda diena Anglijā lietaina un pelēka. par maniem
īpašajiem svētkiem pirmā atceras mamma,kura man zvana septiņos no rīta. un kaudze vēstuļu draugu portālā visas dienas garumā. patīkami tomēr. vakarā skaips vispirms ar tēti-ligitu-viņas mammu kaut kur fonā-un brālīti meinardu arīdzen (viņam,kā izrādās,vārda diena esot 30.septembrī - nezināju,goda vārds!).

pusdienlaikā (paldies Dievam,nenokavēju,bet knapi paspēju) otrā lekcija priekšmetā Collaborative Performance Project,bet pirmā pie Deivida,no kura nemitīgās joku plūsmas uzķeru labi ja vienu ceturto daļu. sarunvaloda un mazās valodas nianses. britu humoriņš. cik žēl,ka nesaprotu. bet vienu joku gan sapratu pavisam skaidri - par to,ka mūzikas fakultātē nemācās neglīti cilvēki. tādus vienkārši nepieņem. tāpēc studenti tiek aicināti uz intervijām. apmēram tādā garā. runa iesākās par to,cik mēs visi skaisti,gudri,inteliģenti,apdāvināti.

mūs sadalīja grupiņās pa pieci/seši,un ar šiem visnotaļ interesantajiem jauniešiem man kopā būs jāveido piecu mīnušu gara performance semestra beigās. pastāstītu vēl sīkāk,jo tas viss ir ārkārtīgi interesanti,taču jāpagūst pateikt vēl šis tas šovakar.

liekas,es vienīgā zināju,ka akords,ko Deivids nospēlēja uz klavierēm bija C Major Chord,jo,kad viņš prasīja,vai kāds zin,kas tas ir,neviens neatbildēja. es domās pateicu tieši to,ko viņš pēc piecām klusuma sekundēm. atkal neizcēlos.

tuvāko dienu laikā (rīt vai parīt) man ir jāuzraksta savs pirmais īstais (neīstie tika rakstīti latviešu valodas stundu ietvaros) CV mūžā,turklāt ne jau dzimtajā valodā. sešas mārciņas stundā. tā tomēr ir nauda! vai vispār būtu prāta darbs laist garām IESPĒJU nopelnīt? I don't think so. tas nebūs darbs mūzikas sfērā,tas nekādi neattīstīs manu radošo garu,tas neveicinās noderīgu kontaktu veidošanu,taču... ar kaut ko ir jāsāk.

mana izvēle Atonement Kingstonas 14 zāļu kinoteātrī Odeon bija visnotaļ brīnumaina un likumsakarīga,kā vēlāk vakara gaitā izrādījās. Kēra Naitlija un pēc filmas veidotās grāmatas plakāti Waterstone un citos grāmatu veikalos,un filmas mājaslapā pirmīt redzētais klipiņš,kur saplīst vāze un Sesīlija ielec ūdenī pēc vāzes gabaliņa,un Robijs ir turpat blakus. Izvēle sēdēt Premier sēdvietā,kas maksā mārciņu dārgāk,un kopā (uzrādot student id card) samaksāju 7 poundus par biļeti,un pēc tam 6 poundus par vidējo saldā popkorna tūtu un vidējo pepsi kōlu (ai,cik neveselīgi,un turpmāko vakaru savu pirkumu ļoti nožēloju,tomēr piespiežu sevi un apēdu līdz galam (jau esot savā istabiņā),jo nauda tika izdota).

pirmais iespaids par 13.zāli ir... astonishing! ekrāns ar priekškaru,kas,šķiet,ne vienmēr,bet šovakar izgaismots violets,un violetas gaismu figūras uz abām malējām sienām,un klasiskā mūzika,kas uzbur aristokrātisko anglijas 20.gadsimta sākuma gaisotni. tā mehāniskā žžžž skaņa,kad atveras priekškars,ir tik retro,ka liek sajusties pavisam izredzētai,turklāt vēl savā Premier sēdvietā tieši pa vidu. premier sēdvietas sākas aiz tāda kā aizslietņa. starp to un pirmajā četrām/piecām rindām ir eja,un starp pirmajām rindām pa vidu arī. tā šiki izskatās. gribēju nobildēt,taču,kad vilku ārā fotoaparātu,priekškars jau vērās vaļā. bez tā - nekādi.

filma bija bezgala skumja. īpaši nebeigums. kamols kaklā un teju vai asaras. pati filma vispār pēc būtības bija viscaur Skumja. protams,strūklakas faktors,meitenīte,kas redz to,ko viņai nevajadzētu redzēt,kas izmaina viņu visu dzīves uz visiem laikiem - tas viss man atgādināja manā rīgas istabas plauktā neizlasīto,bet vien pāris lappuses iesākto grāmatu 'Piedošana'. atceros,kā to izvēlējos Jāņa Rozes grāmatnīcas plauktā pēc izlasītā atstāstījuma uz grāmatas muguriņas pirms kādiem diviem,trim gadiem. likās,ka varētu patikt. taču nesaņēmos izlasīt. vien atceros,ka refused (jā,Pauliņ,Tu) man reiz teica,ka tā esot ļoti laba grāmata. Tev ļoti patika,vai ne tā?

vēl pirms pāris stundām nezināju,ko nozīmē Atonement un neapjautu,ka neizlasītā grāmata manā plauktā,ko ar tādu interesi iesāku lasīt,un atceros,kā personificēju sevi jau grāmatas sākumā ar to 13 gadus veco meiteni,jo viņa,redz,arī rakstīja (tas nekas,ka lugas),ir par pamatu filmai,ko šovakar sev uzdāvināju. jo citas dāvanas man šogad vārda dienā nebija,kā šī skumjā filma. grāmatas biezums vai citu grāmatu klātbūtne darīja savu. un tā bija lemts notikt. jo tieši tagad man ārprātīgi gribas izlasīt grāmatu! gribas,lai mamma atsūta manējo (droši vien apputējušo) vai jāatrod oriģinālversija bibliotēkā.



bet vakardiena bija Londonas diena! ar Sedu satikāmies Kingston Railway station,un devāmies sākumā uz British Museum,tad National Gallery,kur man vajadzēja -must see- Valazques gleznas,vispirms apmeklējot iespaidīgo graujošo (par tās saturu iekšpusē) gareno būvi,kas veidota kā protests sex traffic. nekad neizmirsīšu to istabu,kurai mums bija jāiziet cauri. istabas prototips,kādā ir spiestas uzturēties tās nabaga meitenes...un tā smaka,ak kungs. neko tik briesmīgu es savā mūžā nebiju redzējusi! šausmīīgi un pretīgi......
Seda aizveda mani uz Kentucky Fried Chicken,kur paēdām ļoti garšīgas pusdienas. viņai bija jādodas mājās,taču es vēl negribēju doties prom. paliku VIENA Londonā. staigāju apkārt,biju China Town,ieklīdu kādā dizaineru veikalā,kurā ir milzīgas atlaides,tāpēc,ka veikalu slēdz ciet. nenoturējos,un nopirku tur sarkanu jaciņu ar interesantām (nekur agrāk neredzētām) piedurknēm pa 15 mārciņām! beigās nonācu līdz Green Park,un sajūsminājos par tiem krēsliem,kas rotā zālienu. biju redzējusi bildes,un beidzot arī pati esmu šī fakta aculieciniece. apsēdos,paliku tur kādas 15 minūtes,līdz pienāca klāt viens puisis un teica - one pound fifty. izrādās,sēdēšana uz tik ērtajiem krēsliem parkā neesot par brīvu. vienarpus mārciņa divās stundās. vai tā ir visos parkos? jūsmoju par vāverēm! par viņām es jūsmoju vienmēr. viņas ir tik smieklīgmīlīgas! nezināju,ka izejot no parka,nonākšu pie Bekingemas pils. bet jā. lai gan kļuva pavisam pavēsi,tomēr devos nelielā pastaigā arī caur St.James Park. patiesībā,sekoju baznīcas zvanu skaņām,ko attālis dzirdēju jau sēžot Green Park krēslā. kā izrādās,tās nāca no Westminsteras Abatejas. zvani skanēja apmēram stundu no sešiem līdz septiņiem vakarā. vai tā notiek katru vakaru? tāda maģiski burvīga sajūta - sāk krēslot,salst,rudens tikko sācies,nobirušas lapas,un tomēr ne tik daudz (vēl jāpagaida) cik gribētos,divi galvenie Londonas parki ar jau iedegtajām melnajām veclaiku laternām,es savā Londonā viena pati klīstu apkārt,Vestminsteras klostera zvanu skaņu pavadībā. un it kā ar to vēl nebūtu gana,pie gājēju pārējas pie Parlamenta mani pēkšņi uzrunā viens pavecāks angļu vīrs,viscaur tērpies melnā. viņš teica,lai par viņu neraksot,tāpēc neko vairāk neteikšu. un maģija turpinās,tikai pavisam citā līmenī. redzu Londōnu tumsā no augstāka skatupunkta pirms došanās uz Waterloo station. pārrodoties mājās,mani pārņem neizsakāmas galvassāpes. ar pūlēm noģērbjos,aizeju uzvārīt sev tēju,iedzeru Saridon,un dodos gulēt. nezinu,kas īsti pie vainas. Viņš vai manas lēcas.


sestdienā Surbiton Street Market,un vis-manējā-kā žakete pasaulē atkal vienā no Charity veikaliņiem. un burvīīīīga veclaicīgi puķ-rakstaina soma tikai pa 2.50.! ai,es nespēju izteikt,cik sajūsmināta es esmu par to,kādas skaistas lietiņas var atrast tajos mazajos veikaliņos. bet šobrīd izskatās,ka kredītkartes saturs ir pavisam sarucis,tāpēc,pirms nesākšu strādāt un pelnīt pati savu naudu,jāiemācās pateikt -nē-. šodien man jau izdevās. vakar arī.

• [7]
• ieraksti kaut ko

29.9.07 01:01

mācīties Visual Culture,apzinoties,ka es tā vietā varēju mācīties Introduction to History and Theory of Film,ko bez domāšanas izvēlējos kā otru moduli,līdzās obligātajam Themes in Art History,kura pasniedzējs,britu vīrietis vārdā Niks,ar tik entuziastisku un ārkārtīgi tīkamu vielas izklāsta manieri,ir daudz garlaicīgāk nekā biju noskaņojusies. pat pasniedzēja nav tā,kuru cerēju ieraudzīt,tātad pēdējais gaismas stariņš izdzisis tumšajā optional module istabā. patiesībā es pat biju samierinājusies ar domu,ka nevarēšu mācīties savu Filmu vēsturi,par ko tik ļoti sapņoju un lielākoties tieši tāpēc kā otru kursu izvēlējos tieši History of Art,Design & Film. bet tā nu ir sanācis,ka tanī pat laikā,kad man būtu varējusi būt Filmu vēsture,mūzikas fakultātē ir Critical Listening un Writing about Music. es mēģināju,gāju un jautāju,bet neko nevar izmainīt šajā lietā,tā nu tas ir.

ceturdienas turpmāk būs manas mākslas dienas Knight's Park kempusā. lai nu kā,bet patīkami tomēr. kaut kāda zināma pievilcība tanī visā ir. taču nevienai no nozarēm nevaru atdoties par visiem 100%,un šis fakts kož visnepatīkamāk. būt divās atšķirīgās vidēs. būt kopā gan ar mūzikas,gan mākslas vēstures pazinējiem. ziniet,kas mani laikam pārsteidza visvairāk? tas,ka esmu vienīgā,kas mācās tieši šo konkrēto kursu - Mūzika un Mākslas,Dizaina un Filmu vēsture. vienīgā! varbūt savā ziņā tā pat ir privilēģija?

Niks mūs palaida divas stundas ātrāk,jo kaut kas bija noticis ar datoru - tas nevēra vaļā bildes. lekcijas beigās viņš izvēlējās pēc studentu saraksta pirmos četrus,kas nākamnedēļ vadīs pirmo semināru par baroka laika gleznotājiem. uzminiet,kura sarakstā ir pirmā pēc alfabēta (arī šeit Anglijā). Es! Cik ironiski,bet tieši par šo faktiņu es lekcijas sākumā TĀ nopriecājos,ka beigās man - vienai no četriem,būs jāvada seminārs. lai nu kā,bet runāt visu studentu priekšā,kas ir simtreiz gudrāki par mani ar saviem A LEVEL in History of Art,jau otrajā nedēļā noteikti nebija mans mērķis... mans gleznotājs ir Valazquez. pa brīvdienām obligāti jābrauc uz Londonu,jādodas uz British Museum un jāsameklē viņa gleznas. tas bija silts ieteikums no Nika puses.
protams,devos uz kārtējo Charity veikaliņu. kopā ar Sedu no Turcijas līdz Brook street pieturai. viņa dzīvo Roehampton Vale. Kingstonas centrā pa ceļam satiku pāris puišus no mūzikas fakultātes. gandrīz neiespējami tik salīdzinoši mazā pilsētā nesatikt vai neredzēt kādu pazīstamu cilvēku. pat ja tā ir neglītā kasiere no Kingston Hill studentu restorānā. atkal šo to nopirku,pavadot tur kādu stundu,bet tas nav galvenais. šodien,piemēram,laiks bija siltāks nekā vakar. tāda patīkami dzestra rudens pēcpusdiena,kad ķermenis nesalst,tāpēc,atrodoties komfortā (mētelī un šallē),var nesteidzīgi pastaigāties pa pilsētu,ieejot vēl neiepazītos veikalos. devos tirgus virzienā,un nevarēju paiet garām veikalam ar nosaukumu East un orientāli saģērbtām manekenēm skatlogos. vispirms jau paskatījos uz cenām - jā,blūzīte 40 mārciņas. tātad diezgan dārgs veikals tomēr. pat ar atlaidēm cenas virs 20 mārciņām. tāds izteikts sieviešu veikals. tādu sieviešu,kas grib ģērbties interesanti. austrumnieciski. lai nu kā,bet rotiņas bija tās,kas mani visvairāk te piesaistīja,par cik drēbes (lai gan skaistas) priekš manis par dārgu. tik daudz interesantu auskaru - uhh,nespēju izvēlēties. pienāca pārdevēja,prasīja,vai nevajag kā palīdzēt. teicu,ka nē,un piebildu,ka viņiem ir tik skaistas rotas,ka man grūti izlemt,kuru pirkšu. kad beidzot izdarīju izvēli un devos samaksāt par auskariņiem,pie kases pētīju tās lapiņas,kas ir gandrīz katrā ne-masu veikalā,kuru aizpildot var pievienoties tādam kā klubiņam,un tev tiek sūtīta informācija par atlaidēm,speciālajiem piedāvājumiem un tamlīdzīgi. protams,es pieteicos aizpildīt. un tad kasiere uzsāka ar mani pavisam nevainīgu (tomēr no viņas puses,šķiet,ar nodomu izplānotu) sarunu par to,no kurienes esmu. ko mācos,vai man visas 5 dienas ir lekcijas. teicu,ka tikai trīs. un viņa piedāvāja man darbu!!! part-time,bez šaubām. piebilda,ka darbiniekiem esot 50% atlaide veikala precēm. teica,ka galvenais,lai man būtu zināšanas par modi,kādas man noteikti esot. teica,lai atnāku nākamās nedēļas sākumā un daru zināmu savu lēmumu. nudien,nebiju plānojusi strādāt pirmajā semestrī. liekas,ka grūti ies ar mācībam - tik nenormāli apjomi jāizlasa un jāuzraksta,bet ja reiz darbs pats atnāca pie manis,man pat nebija jāmeklē,turklāt atrašanās vieta arī ir ļoti pieņemama,varbūt jāpieņem piedāvājums?! par samaksu gan nezinu,patiesībā - man nav ne jausmas.

• [3]
• ieraksti kaut ko

28.9.07 00:42

mans rozā siltais,mīkstais halātiņš ir piesūcies šīvakara vakariņu aromātu,bet ne jau manu,bet Šeina vakariņu (rīsi ar kaut kādu ātri pagatavojamo gaļas mērci),no kurām viņš vismaz pusi izmeta miskastē,jo vairs nevarēja apēst. jā,angļi to var atļauties. nupat iepūtu nedaudz smaržūdeni. cerams līdzēs,citādi grūti elpot.

logu nebūtu prātīgi vērt vaļā,jo pie mums sācies lielais aukstums.

ziniet,kuri ir mani mīļākie veikali? Charity shop'i. te,protams,ir daudz citu drēbju veikalu un izvēle ir acīm dažkārt pat pārāk tīkama,taču ne jau maciņam. bet Charity shop'os var atrast šo to pavisam skaistu un interesantu,tādu,kas diezin vai vēl kādai būs. ja tu kaut ko nopērc par lētām naudiņām,kaut ko smuku,kas tik ideāli atbilst tieši tavam ģērbšanās stilam,bet lētu (vai nocenotu) tādā masu veikalā,tad nebrīnies,ka nākamajā dienā ieraudzīsi to pašu vēl kādai. turklāt Charity veikali te ir vairāki. diezgan daudzi. mans iemīļotākais uz šo brīdi ir veikals,kas ziedo naudiņu The Princess Alice Hospital. un vēl man patīk dorothy perkins drēbju veikals. nopirku tur

šādu

bītlenīti. izskatās vienkārša,bet burvīga kvalitāte,materiāls un fasons. tāda princešsajūta,kad pielaikoju. zināju,ka mana un viss. bet tas bija jau kādu labu laiku atpakaļ. viens no pirmajiem pirkumiem.

vakar pirmo reizi tā pa īsto piedzīvoju Anglijas lietu. lietussargs man allaž ir somā vai pie rokas. kamēr biju kārtējajā Charity veikaliņā un nespēju izlemt,vai pirkt violeto jaciņu,ko beigu beigās tomēr nopirku,debesis satumsa un pēkšņi sāka stipri līt. man bija jāsteidzas uz international english student language support mītingu pulksten četros,ko kārtējo reizi nokavēju (!),tāpēc izvilku no somas lietussargu un apņēmos doties pa lietu uz turieni. nācās mazliet nogaidīt,stāvot zem vienas no daudzajām āra kafejnīcu (šī,liekas,bija itāļu vai spāņu) nojumēm. trešajā nedēļā pirmais lietus. jo smidzināšana neskaitās.




(ir tik ārprātīgi daudz ko stāstīt un aprakstīt,ka es nezinu,kur likties. un nāk klāt aizvien jauni un jauni iespaidi,un vecie paliek nepierakstīti,un krājas,un es atstāju uz vēlāku laiku ar domu,ka uzrakstīšu taču,ka atcerēšos un tā.. jo lielās lietas ir labas lietas - tās būtu jāpastāsta vispirms,bet kā tad ar mazajām lietām,kas veido lielās vai ir pašpietiekamas pašas par sevi,lai gan maziņas? kā ar pirmajām problēmiņām un sadzīves ainām? un vispār,kas no tā visa ir nozīmīgs,kas ne tik ļoti? par ko labāk nerunāt,ko noklusēt vai paturēt pie sevis? kā izšķirot? jo nozīmīgs šobrīd šķiet itin viss.)

• ieraksti kaut ko

26.9.07 00:21

atceros,kā pirms pāris mēnešiem sapņoju par sēdēšanu pustumsā savā istabā,savā gultā starp spilveniem,rakstot dienasgrāmatu.
savā ziņā sapnis ir piepildījies. istaba 27B2,vieta (Clayhill),ko tagad jau neapzināti saucu par 'home'. nupat sapratu,ka internets ir wireless,tāpēc laptops var atrasties virs kājām,un es,atstutējusies pret sienu un pagalam sūdīgu (ko var gribēt no 3 pound'iem) spilvenu,pirms laišanās miegā varu kaut ko tomēr šeit ierakstīt.

koridorī tieši pie manām durvīm skaļi sarunājas nēģeri. jo blakus durvīs dzīvo nēģeris (aizvien vēl nezinu,kā viņu sauc,jo tālāk par hi! un sasmaidīšanos virtuvē mūsu attiecības nevirzās). pie viņa katru dienu nāk daudz melnādaino draugu,viņi skaļi klausās mūziku (r&b un hiphopu). viņa draugi virtuvē taisa sev ēst. šodien vakarā,kamēr laizīju jogurta vāciņa iekšpusi,ienāca viens viņa draugs bez krekla ar nošļukušām biksēm,no kurām ārā lien apakšbikses,sasmaržojies ar debešķīgi patīkamām smaržām.

lai nu kā,bet mans sapnis par draugiem - flatmate'iem ir pārsprādzis burbulis. kāpēc? turpinājums kaut kad sekos.

šodien bija oficiāli pirmā skolas jeb universitātes diena. pirmā lekcija. un vienīgā pirmdienā. visticamāk šīs nedēļas beigās aplaimošu jūs ar savu lekciju sarakstu un ārpuslekciju aktivitātēm,kuru laikus rīt centīšos noskaidrot.

stāstīt ir milzumdaudzko,un man nav ne jausmas,ar ko lai sāk,ko lai izlaiž,ko lai izceļ.

Kingston Hill bibliotēkā starp mūzikas grāmatu plauktiem var pazust uz ilgu laiku. tik daudz grāmatu par mūziku,ka visam mūžam būtu ko lasīt un varbūt pat neizlasīt.

otrdienas un piektdienas ir brīvas vismaz no lekcijām. iešu tagad gulēt,celšos astoņos (ja izdosies),sākšu izlietnē mazgāt apakšveļu (jo negribu maksāt 2 paundus par vienu veļasmazgāšanas reizi - vēl nē),noteikti apsolu kaut ko ierakstīt šeit (īpaši izceļot sestdienu),sataisīties un doties (brīva diena nenozīmē nedarīt neko un sēdēt mājās,kā tas visdrīzāk būtu noticis,ja paliktu Latvijā,ā,bet tur taču man diez vai būtu brīvās dienas).

upd. brīdī,kad nospiedu pogu 'update journal' un nekas nenotika,sapratu,ka internets tomēr nav wireless...

• [3]
• ieraksti kaut ko