|
[[11:10:2003|00:26]]
 [Wolfsheim - In Time] |
|
nesties, mesties, aizbraukt, sazhnjaugt, izrauties, smelgt, neatkaartoties, aizbeegt, skriet, skriet, skriet.. kaa Tu kaa uudens tiecies prom, nepalikt, var veel noriit chuuska pati savu asti, var izbeigties muuzhiigais kaapinaataajs, var sabiezeet Tavs fraktaalis, var beigties skaidrais "Tu", var paariet citaas sajuutaas
Taadeelj es taa nesos prom arvien. Taadeelj es taa nebaidos piekjerties garaamsliidoshajai tagadnei,
taadeelj es aizveru acis shosejaa un skrienu gaismaas,
vienubriid skanja izpluuda cauri un pienagloja man dimensiju.
kliegt piemiegt iemiglaa ietiit aizklaat rudens lapaam divus burtus -ES lai paliek tikai sasildi sasildi otru sevi nevar piesildiit
i care for you
|
|
| pajautā. uz tilta salst rokas |
[[08:10:2003|21:18]]
|
Man piemetās vadātājs.
Metu loku lokus starp simtiem vienādu māju un pamanīju, cik tās ir tukšas. Noplukušas un pelēkas, aiz stikliem notiekošais jau sen bija vairs tikai dekorācijas, izbijuša teātra apputējušie kažoki un koki. Mēs bijām tādi vairāki, kas nu paši savus soļus dzirdēja klusajās ielās, kāda vecmāmiņa ar bērnu ratiņiem staigāja un ar roku pie vaiga pārsteigumā vaidēja: "Kā viss te pēkšņi ir mainījies, kā pēkšņi viss ir miris.." Puišelis ar skrejriteni sauca draugu nobrēcies un nesasauca..
Meitene ar sarkaniem matiem šausmās no kaut kā bēga, viņa paskrēja man garām, acīs neieskatījusies, bet es zināju,
tilts starp divām zemēm tur vēja aukās ledains, vilcieni pāršķirsta lapas
Spītīgi spīdošas skārda notekcaurulēs no iztrunējušā dzelzsbetona kaut kas svelpa, mitra zeme nebeidza sevī iesūkt cilvēkus un viņu mantas,
es redzēju pēdējipalikušās rokas vēl steidzam pateikt, pateikt vārdus kā jautājumus, es vēlāk kāpņutelpās redzēju pakritušus sveču galiņus un melnus kvēpus virs tiem,
arī pēdējie neticēja iznīcībai.
Tieši tādēļ, ka neticēja, palika pēdējie.
Mūsu cilvēku suga Laika atmiņā saglabāsies vien ar saviem neatbildētajiem jautājumiem
|
|
| eņģeļu pasaka katram vakaram |
[[08:10:2003|21:06]]
| [lidojoši brīvs] |
| [selfride] |
|
braucu autobusā un skumji vēroju pati sevi ieslīdam kaut kādā rītu un vakaru nīgrumā, neiecietībā, nelabvēlībā, iedomājos, varbūt es nemaz neesmu tas augošais, ja jau nogurumā tik viegli padodos, ja aizeju no viegluma un esmu smaga, smaga krēsla pār pilsētu.
un manu domu izmisumā autobusā iekāpa bariņš meiteņu un Pasaules Valdnieks. "Es esmu Pasaules Valdnieks, tad es varu dažas pieturas pabraukt par brīvu," viņš ieteicās, un es smaidīju: "Jā, to nu nevar apšaubīt." (Vai jūs kādreiz būtu mēģinājuši apšaubīt viņa tiesības būt par Pasaules Valdnieku? šo gaišo latviešu baltvīriņu ar bārdu, kūju un dziesmām?)
Un dziesmas un latvju gudrības dzeltenā ikarusā, "es pasauli piepildīšu zaļiem latviešiem. Latviešiem un zaļiem."
Mēs izkāpām vienā pieturā, man atkal bija jāskrien, lai iekļautos minūšu minūtēs, bet viņš iedeva man kāda dāvanu veikala vizītkarti ar uzrakstu "Eņģelis" un teica: "Tu būsi mans eņģelis un darīsi labos darbus.. labos darbus, sliktos jau kāds cits dara, tu darīsi labos, ja?" Un es smaidīju līdz asarām, pateicos, no sirds apsolīju, varbūt pat ne vārdos, un, sadevuši rokas, mēs viens otram devām arDievas,
visu labu,
lai Dievs ar Tevi
(un otrā autobusā Tu iemācies nepadoties)
|
|
|
[[05:10:2003|05:35]]
| [The Hobos - Feelin Like A Hobo] |
|
Vai Tu zini, par ko Tu ciinies?
Vai Tu zini, par ko Tevi uz ielas aiztureeja?
Vai Tu zini, ka sist un sist un muuzham nenosist taapat nedriiksteeja?
Vai Tu zini savas tiesiibas un vai Tu zini, ka likumus izgudro uz vietas un padara Tevi kailu, beztiesiigu?
Vai Tu zini, kaa elpinaat autokatastrofaa cietushu cilveeku? Vai Tu nenobiisies, nezinot, vai Tavs pieskaariens vinja mugurkaulam varbuut ir peedeejais shiis dziives glaasts vinja aadai?
Vai Tu zini savu laiku?
|
|
| taapatviens |
[[02:10:2003|19:57]]
|
Saka, ka, atdodoties Eiropas Savieniibai, esam krieviem nepiedodami uzgriezushu muguru. Ko mees pashi sev esam uzgriezushi? - veederu. baudas orgaanu. shodien bridu purvciemu, peleekas maajas peec peleekaam un zaljzildzeltenie veikali pa vidu, asfalta dobes un izsalkushi, gruuti kakji. puishelis apakshkreklinjaa piespiedies ar plaukstaam pie stikla un kliedz, nonjirdz visus pieturaa staavoshos, un ko gan citu.. puskails viirietis nomet kaarteejo tuksho aluspudeli no 7. staava, un ko gan citu. kaads varbuut noleeks no jumta, varbuut kakju straumes pashkjiidiis, varbuut cilveekiem buus jaakaapj paari, jaamet liikums, jaamaina tacinja. vechuks aizripina baltus kartupelju maisus uz maajaam. atpakalj uz maajaam.
uz zemitaanu tilta smeejos, jaa, mana skaistuma izpratne. peec peleekaam sienaam nu vagoni stacijaas un izgaismotaas ruupniicas shkjiet savrupinaataa laimes pasaule, jaa, shis kvadraatmetrs liepu lapu man shkjiet rudens, jaa..
gribas prom. prom no elljaam un fabriku maakslas, no izsmeekjiem kabataas, no lielsmaarda peecpusdienaas un mazsmaarda darbadienu riitos, no lecoshaas saules, kas jau dienviduu, no nakts, kas nekad nav tumsha.
iegulties zaalee un ietiities pljavaa, dvashojot tai paari.
braucam rakt
|
|