l i v e l o v e d r e a m s h a r e

ziema | nesankcioneets teksts [[30:10:2003|06:49]] varbuut peec piecu dienu sabiedrisko kontaktu ignoreeshanas nekas nav mainiijies Lasu smagos tekstus (piebeidzu 1984, turpinu Zaratustru) un apaugu kaarteejiem secinaajumiem (par teemu - 'laba graamata ir taa graamata, kas kopsavelk to, ko tu jau zini') Kaut vai - doshana lielaakajaa vairumaa gadiijumu muusu sabiedriibaa saistaas ar sava ego uzspodrinaashanu, respektiivi, ar doshanas aktu saistiitaa laimes sajuuta (spoguljiepriecinaajums, shkjietamais altruisms - kaa savas personiibas teela uzspodrinaashana) ir nestabila, jo peec uzbuuves liidzinaas dariijumam. tieshi ar sho faktu egoisms ieguust savu veertiibu. egoisms, kursh nav saistiits ar agresiju un paraziitismu. mana niichiskaa zaratustras vienatne, patiesi - es ar prieku eju cilveekos, attieciibas nezaudee savu veertiibu, tirgus paraada pretmetus, neljaujot aizmirst, ko cilveeks veelas (ja cilveeks tiktaal ir aizdmaajies), amatu maacaas pie meistariem, bet gara briiviibu nepiecieshams nosargaat vienatnee. Ne tik vien no uzbruukoshajaam sisteemaam, bet no pashinfekceeshanaas ar baileem un pakalpiibu. Cik svariiga peekshnji kljuvusi suverenitaate. Cik svariigi buut briivam Cik svariigi nemaaniit savas nepiecieshamiibas. Shogad pirmogad tik izteikti juutu nepiecieshamiibu atdaliities. Atstaat daljinju sevis retaam, bet sirsniigaam tikshanaas reizeem, kur cilveeki tiekas, lai JUSTU viens otru. intuitiivs mirklis, nekaa cita. ja neljaujas iesliigt pashpaarmetumos un savu 'nepilniibu' laboshanaa. dusmas, niigrums, shaubas, turpat depresiiva norobezhoshanaas lai jau paliek pie izniideejamajaam iipashiibaam, bet atljaujies sev sho grezniibu laiku pa laikam. Cik daudzas no gruutsirdiibas domaam patiesiibaa ir sevis ignorance! .. 8|-

[[26:10:2003|13:55]] [Underworld - Twist] esmu laimīga, ka esmu tur, kur snieg vai pie jums arī tagad snieg? vai snieg? vai snieg tik daudz, ka nepaspēj nokust, ka zeme tūlīt tūlīt padosies un ļaus sniegam adīt un noadīt baltas takas no koka uz koku, no zāles stiebriņa uz stiebriņu? vai pie jums snieg? :) 20|-

BELIEVE WHAT YOU WANT [[21:10:2003|21:14]] [pārliecība] [The Cooper Temple Clause] jo vairaak cilveeku man naakas iepaziit, jo mazaak man gribas runaat. Pseidoruupes, lai izjustu jebkaadu izpausmi personiigai jeegai, mees velkam krustinjus un miinusinjus, mees izmisiigi gribam buut vajadziigi. Pseidoattieciibas ar citiem, mekleejot un neatrodot sevi. Pseidouztraukums par otru - vienas vieniigas bailes par savu teelu. Un tad tu veel jautaa, kaapeec es kluseeju. Kad esi panjeemis manus reti teiktos vaardus un uzceelis savu pasaku peec pasha gjiimja un liidziibas, un nesagaidiijis jebkaadu manu atsauciibu, tagad staavi un kaa liidzjuutiigs aarsts paijaa manu pieri 'tev laikam ir drudzis', man gribas skumji noveersties un iet prom, aiziet pavisam no teikto vaardu pasaules. kaads speeks! ir shiim zilbeem, es to zinu. Es zinu, cik viens vaards var valdiit paar cilveekiem, bet juus pashi esat sevi paverdzinaajushi, pseidopieradinaataas lapsas, no radnieciibas jums mazaak kaa no lapsu asajiem zveera zobiem. chetrpadsmitgadiigaa, apjutusi otra kluseeshanu kaa vaajumu, nu maaciis mani miileet, nu maaciis mani dziivot. Veeroojot, kaa simtiem dazhaadu cilveeku plosa manu kjermeni, manus retos vaardus, skumjas [kaa nebeidzama apnjemshanaas aiziet] saap sirdii, kaa pleeshat un diirajat juus to, kas jau sen aizgaajis, citur paartapis par dziiviibu, maitu lijas juus baraa esat, paari truudoshai bariibai juus veel paguustat kopoties un dizhoties aklums ir juusu klaigas, jo juus gaidaat vispirms atbalsi, lai vareetu kliegt, un, kad es kliedzu, juus izsalkushi kjeraties pie elpas vien, 'tukshi vaardi', 'tur atkal viens shizofreenikjis meklee uzmaniibu', nekad! nekad neviens mans vaards nav bijis tukshs bez juutaam, katrs teikums ir izaudzis no manis kaa atvase no plaukstosha koka, nekas nav maaksliigi pieaudzeets, piejauceets, pat vaardu speeles un vaajpraata aardiishanaas pateiktaa nenoziimiibaa ir asinis un ciipslas no manaam saapeem un manaam juutaam, virsotnes ir aklas, virsotnju nav distance mani vairs nekavee 'šeit un tur' paarsteigums lai atkal paliek tiem, kam vajag sajust atshkjiriibu, lai apzinaatos sevi, manas sarunas izzuud, mani vaardi peedeejoreiz aiz juusu horizonta uzliesmo, un tad paliek tikai raama upe un aizmirsts klusums pagrabinu kastanjetes, un otraa krastaa Tu par atbildi pacel skatienu. Nakts atklaas abpus krastiem liidz pashai jurai simtiem nedziestoshu ugunju Es neesmu vientulja. Esmu maajaas. Sheit 7|-

kokezis 2 jeb iista zhurnaalista pienaakums atskaites formaataa [[19:10:2003|20:10]] [neķemmēts] ja izbrauc no riigas pustumsaa, stopu sabiedrotajam var staastiit shausmenes. iistajaa staasta briidii uz kjeguma gruzdoshaa mezha skatuves paraadaas cilveeka staavs ar spiidoshu nazha spalu labajaa rokaa, tuvaak pienaacis, izraadaas tikai kabatas lukturiisha iipashnieks, iespiidina divaam meiteneem aciis gaismu un projaam neiet. traucee stopeet. koknesee stadions ir plashs bez aizmugures, metas tirpas un vieteejaa migla connection ar Lielaa journaltusha daliibniekiem. 'tu arii no zhurnaala?'- 'kas, jums te visi no zhurnaala?' etc blabla nesas vedas pavedas pavedinaas pokemonu topiks uz kaapneemseedoshajiem lasu priekshaa Sienu Apdari. mani nesaprot Lielaa Gaidiishana. kaa, kur, kad. vai. simtiem jautaajumu, nervozitaate, ignōre, disapeers un citi. pie lokaalaa street spirit Vinja aizskrien uz mezhu. lapaas chab lapas un tie muuzhiigie triis vaardi ieguust apstiprinaajumu tici paljaujies atbriivojies veel jaatiek liidz zemapzinjas izneshanai uz aadas uz palodzes Karogs nelasaas [[[[paldies Tev par G/G apz.par. akordiem]]]] sveces nodzeesh noshu lapu, 'the only thing that's real' iedvesh plaushu apveidus. vai nieres, ko kato gribeeja. un apeeda triis porcijas omletes aum lete! iesaucaas indieshu sveetie no riita mani pamodinaaja sms - reply to your post. kaa jau iistaa journal tusii pienaakaas. no siermaizhu augshas siers augstaa temperatuuraa paarvietojas uz leju pilnas ausis kjeerpju. pilnas ausis kjeerpju. pilnas ausis kjeerpju. pilnas ausis kjeerpju. pilnas ausis kjeerpju. pilnas ausis kjeerpju. sasalushas kaajas, celjsh uz maajaam, 15o autobusu kaads labais gars ir speciaali izdomaajis miiiiiiiiiiljzveeers!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!! 7|-

[[11:10:2003|03:43]] apjaušamās robežas samazina mani pieaugošā ātrumā, savādi tā zust no jau mazas vienības un neiekļūt zemnulles area un es baidos elpot, tik trausla kļūst pasaule, kad tu esi mazs, tad sirds skaita laiku arī pirkstgalos, juti pulsu? un kā elpa atdala cementa druskas, juti? kā kaut kur lēni lāsoja zeme, noliecāmies pie sliedēm un gaidījām ziemeļbriežus atnesam vienīgos pukstus, ko līdz šim zinājām, likum sakarīga bojāeja pēc laika. cik? kas? kas ir pēc tam, kad visas iespējas ir apskatītas, ko tu tad jautā, ko tu jautā, kad esi noskaitījis sev priekšā visu pasauli pa detaļai vien, tu tad pārāk labi zini, ka vienmēr kaut kas paliek aiz sasniedzamā. kaut kas ir tajā ceļā, kurš palika otrais. un, kad tu izvēlējies otro, savu otro, tad bija vēl kāds trešais, kurš palika rezervē, kāds, kurš tev atgādināja par ceturtā eksistenci, ja tu būtu kampis abus, otro un trešo, vai ir negatīvi skaitļi? vai ir sastādāmi algoritmi? vai ir apjaušamas tās straumes krustām šķērsām visos virzienos ārpus iekšpus cauri apkārt neskartas neskaramas, pieskaries, bet tikai uzmanīgi, pacel lēni roku un iesniedzies ar vienu (vienu) smalku sajūtu pusszilbi aizturētu elpu iekšā kā nodreb gaismas stars kā apliecas kā liktenis salocas smaidīgā sauleszaķī kā pēkšņi atbrāzmo logs vaļā līdz galam, kā piepeši silts krokusi dzeltenas sejas smaidi nāc līdzi tev sauc ejam pūst pieneņu pūkas acīs stīga gaisā trīs, vizuļo, sudraba dzīsla kursors elpo un pirksti iztaisnojas pēc katra taustiņa kājas atbrīvojas no embrija pozas un biklas ieslīd man bail elpot es lidoju nevajag plaušām neko, es pārtieku no atvērtām durvīm un atvērtiem logiem, smejamies pie istabā ielaistas saules, paskatamies viens otrā un lecam laukā (kad es Tevi atkal satikšu? vai Tu nu būsi meitene tramvajā, vai es nu būšu ieslodzītais) (es nezinu) kā aug šī nojausma, šī pārliecība man nevajag kvēlu lūgsnu pēc brīnumiem kad cilvēks mācās taustīties, viņš iemācās brīnīties, tik pašsaprotami nu aizturēt elpu kā aug elpa iekšpusē. iekšpusē vēl iekšāk aiz ķermeņa. tas ir tik dziļi prom aiz ķermeņa, ka nu jau laikam ir ārpus. "no viena skatupunkta kādu vietu tu ieraudzīsi divkārši, laiks būs apmetis loku." viena diena un cita diena. varēsi pateikt, kura pirmā un kura pēdējā? es gandrīz jau ticu, ka varu pirms nāves tajā pabūt, bez iemesliem, bez komas, bez nekā. tāpat nekustinot telpu, pieskarties lēni un uzmanīgi, nekad nezinot, kur vedīs, vai aizvedīs vai pašam būs jāiet kaut kad uziet sevi no otra skatupunkta (aizskrienot tu bēdz no neizbēgamā, Neizbēgamais bēg un nespēj izbēgt, un tu skrien tam pakaļ, pa priekšu. tu ieraksti savu programmu, tu ieraksti savu kodu, tu ieraksti odu, ieraksti rekviēmu, tu pieraksties uz neizbēgamo iepriekšparedzēto nāvi ar saviem lieliem soļiem; tu aizplūsti pa pasauli, sniedzoties sakrampētiem pirkstiem tālāk, it kā tev trūktu gaisa, it kā kāds aiz kājām tevi turētu, un tu rāpies, izmisīgi rāpies, kārpies, karpas smaks lielveikalā. viens pieskāriens un mēs iekrītam a t b r ī v o j i e s a t - b r ī - v o - j i e s 2|-

navigation [ viewing | 230 entries back ] [ go | earlier/later ]