Namtar's Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Friday, February 13th, 2004
| Time |
Event |
| 11:40a |
Cepts ezis
Ezis ir ļoti jauks dzīvnieks ne tikai pēc izskata, bet arī pēc garšas. Man šo jauko kustonīti vienreiz sanāca nobaudīt pie draudzīgiem čigāniem. Nu un tad es celšu jums priekšā recepti, cik nu es viņu atceros. No sākuma noķeram vienu ezi. Žēlsirdības vārdā ezīti nositam un iztīram. Tad ņemam daudz mālus. Iemīcam ezi māla bumbā un cepinam ugunskurā nepilnu stundu. Tad ņemam ārā un izlobam ar visām adatām. Tad eža gaļu sametam katlā un savāram kopā ar krējuma mērci. Pasniedzam kopā ar ugunskurā ceptiem kartupeļiem. Pēc garšas var pievienot garšvielas. Eža gaļa ir ļoti mīksta un arī veselīga, tiesa gan ne zobiem, zobiem vislabāk noder vecs zirgs. | | 12:04p |
Kokaīns
Pavisam sen atpakaļ, kad es vel mācijos skolā kā pareizi pieturas zīmes likt, mums visai klasei sanāca aizbrauks uz Franciju paskatīties uz tiem cilvēkiem lai būtu pēc tam patīkamāka franču valodas mācīšanās. Mēs protams ļoti cītīgi skatijāmies vēsturiskas vietas un lietas, satikāmies ar visādiem jaukiem francūžiem, bet protams labprāt arī nodarbojāmies arī ar iedzeršanu. Uz pāris dienām mēs bijām nometināti iestādē, kas izskatijās pa pusei pēc klostera, pa pusei pēc veco ļaužu pancionāta, tā ka grūti spriezt kas tā bija par iestādi, kur notika šis atgadijums. Bet notika viņš tā - Mēs izdomājām sarīkot manā un vel viena patīkama cilvēka istabiņā nelielu pasākumu ar austerēm un vīnu un vel visādiem labumiem. Bet protams ka visi netika uzaicināti. Netika uzaicināts viens jauks cilvēks, kuru mēs nezin kāpēc negribējām savā pasākumā. Bet viņš tomēr ieradās. Klauvē pie durvīm. Es prasu - kas tur ir? - Es.. - Ej prom, es jau guļu. Bet viņš neiet, stāv un gaida. Izdomājam, ātri piedzirdīsim un tad gan jau aizies. Dzirdam, dzirdam, bet nekrīt. Tad izdomājam ka visiem cilvēkiem ir bail no narkotikām. Sākam runāt ka šņaukt vaidzētu. Bet šo vēlo ciemiņu arī tas nebiedē, ka jāšņauc, ta jāšņauc. A šņaukt ta nav ko, beigās atradām piena pulveri un sākam šņaukt. Vēlais viesis ar iešņauc. Sākam priecāties, pasākums kļūst ļoti jautrs pēc sašņaukšanās. Tikai pašā vakarā šis cilvēks, kuru mēs negaidijām, beidot devās prom. Tā tas arī beigtos, ja viņa istabas biedrs nepastāstītu - vakarā ierodas šī stāsta varonis, manāmi satraukts un saka - zini mums klasē visi kokaīnu šņauc. Tas atbild - nevar būt. - Nē tiešām, es arī pamēģināju. - Nu un kā bija? - Nu man nekas nebija, bet Namtar gan bija pamatīgi sašņaucies(Toreiz gan mani neviens ta nesauca)
Mums gan pasākums bija pavisam mierīgs, salīdzinot ar pagājušo ekspedīciju no mūsu skolas, kur puse nonāca franču slimnīcā, jo francūži nezināja ka tā arī var piedzerties.. | | 12:10p |
Eža nosišanas tehnoloģija
Visvieglāk ezi ir nosist ar akmeni, kad viņš saritinās kamolā, bet tad viņš paliek nēēdams. Vislabāk jau ezi ir nodurt ar dūrienu skaustā uz sirds pusi. Šādam dūrienam vajag asu, garu nazi. Lai nodurtu ezi, vajag ļoti stiprus nervus, jo kad ezītis paskatās acīs ar jautājošu skatu - a varbūt nevaig mani ēst? Tad paliek vāji ap sirdi un vajag saņemt lielus spēkus sevī lai atbildētu - nada, fedja, nada....
Vislabāk protams būtu ja jau iztīrītus ežus varētu nopirkt RIMi, bet pagaidām es vel neesmu redzējis. Ja negrib sist ezi, tad var ēst bebru, bebram gaļa ir diezgan līdzīga pēc garšas, tikai sīkstāka. Un bebra fizionomija prasīt prasās pēc ķieģeļa. Tikai bebram es diemžēl nezinu recepti. | | 12:51p |
Pusdienām
Pieņemu ka pusdienām jūs šodien ezi nenoķersiet. Viņi man šķiet pa ziemu arī guļ. Tāpēc lai jūs nepaliktu bez pusdienām, es jums došu vel vienu recepti. Šī recepte nāk no 17. gadsimta franču pirātiem. Viņi bija diezgan jauki ļautiņi, sauca viņus vai nu par korsāriem vai par bukanjēriem, spāņi viņus sauca vienkārši par laupītājiem - ladrones. Bija tāds jauks pirāts, kura nosaukums bija Francuā Olenē. Viņš vispār bija diezgan nejauks radijums un spāņu gūstekņiem rāva ārā sirdis, bet spriežot pēc receptes ko viņš atstājis, brīvajos laikos viņš ir rīkojis jaukus pankūku vakarus. Šī recepte gan nav pankūkas, bet gan kārtīgs ēdamais.
Tātad ņemam cūku ribas(ja ticība neļauj, varam ņemt jēra ribas), ņemam pupiņas. Ribas apcepam uz ugunskura, pupas vāram katlā. Kad pupiņas gatavas un ribas apcepušās, tad saliekam visu kopa vienā kārtīgā katlā, pieliekam klāt krējumu un taukus un vāram 15 minūtes uz lēnas uguns, apmaisot. Pēc tam sniedzam galdā kopā ar rumu.
Šeit es gribētu citēt Eksvemelinu kurš saka - Bieži vien pirātu ēdamais iraid daudz gardāks par smalkajiem ēdieniem, ko ceļ kungu galdā. | | 5:36p |
Kā mans onkulis suni sita
Es te par ežiem runāju un tad man ienāca prātā kāds atgadijums kuru man stāstija onkulis no amerikas. Kādreiz, nu jau pavisam sen atpakaļ, kad viņš nesen bija ieradies Amerikā, kaimiņš, kurš jau bija diezgan vecs, palūdza nosist savu suni kurš esot slims, bet pašam žēl sist. Nu un mans onkulis, labs cilvēks būdams, paņēma suni pie saitītes un veda uz māju sist nost. Kā mauc ar akmeni pa galvu, a suns nekrīt, tikai rokā iekož. Nu paiet laiciņš kamēr sunītim ieskaidro, ka tas bija nejauši un ka viss ir ok. Tad mans onkulis atrod riktīgu rungu, mauc ar visu spēku sunim pa galvu kādas reizes 5as. Nu jā beidzot suns gatavs. Bet sunīts nav gluži maziņš, bet tāds liels ar smuku ādu. Mans onkulis būdams tāds cilvēks kas akordeonu spēlē un citus mūzikas instrumentus arī un vispār ir melomāns(bija melomāns, tagad viņš ir miris), izdomā ka ādiņa smuka, nevar laist zudumā, var taču bungas uztaisīt. Nu un ņemas dīrāt ādu nost sunim, līdz pēkšņi atskan briesmīgs kauciens, izrādas sunīts vel nebij galīgi aizgājis pie saviem tēviem, nācās ar nazi nodurt un ādu samaitāt. Pat bungas laikam nesanāca. |
|