Ar mutes ermoņikām uz Nebula miglāju

Nezinu kāpēc, bet gribas iešņaukt drusku kokaīna.
Es nekad neesmu šņaucis kokaīnu.
Vakar seriālā Kapones kungs pēc katra baltā pikucīša iešņaukšanas palika aizvien jestrāks. Tiesa, pēc tam nošāva viņa brāli un viņš atkal sašļuka, bet ne jau par to ir stāsts.
Es tā apņēmos šodien būt laimīgs, bet pašlaik ir tikai diena, kā diena. Es neesmu nelaimīgs, bet kaut kādu super sajūsmu un dzīvesprieka uzplūdus arī nemana. Tāpēc varbūt vajag to kokaīnu?
Un vēl par to, ka iekšējais tukšums, līdz ar kārtējo tā apzināšanu nekur nav pazudis, liecina vēlme pirkt lietas.
Katram racionāli domājošam cilvēkam ir skaidrs, ka jāpērk aktīvi - lietas, kas pēc tam tev nesīs naudu, nevis tērēs to.
Bet man gribas pirkt nevajadzīgu, spēcīgu akustisko sistēmu. Jo tā smuki izskatās. Nu kas tas ir par stulbumu?
Nē, nu es jau saņemšos un neko nepirkšu, bet nu kur vispār var uznākt šitik debīla vēlme, kaut ko tādu pirkt?
Ai, ai, ai, jāpasmejās, jāturpina cītīgi gribēt būt laimīgam un labās lietas notiks.
Cik maksā kokaīns?

Vakar tā prātīgi šiverēju pa mājām. Sen nebija sanācis. Bija forši, pačubinājos šur, pačubinājos tur.
Kā jau man patīk, uzslēdzu radio "Merkurs", un šoreiz atskaņoja nevis lustīgās vācu ziņģes, bet gan bija raidījums. Labs raidījums, noklausījos gandrīz visu, kamēr kartupeļi cepās un sasmēlos iedvesmu.
Es pat nezinu, kā es no priecīgas, klusas pašpietiekamības atkal biju nokritis līdz tam, ka 3 reizes nedēļā ir jāvelkas uz klubu un jādegradējas. Tā tas cikliskums notiek, tu celies un tu atkal sabrūc, lai varētu celties no jauna.
Tā nu man atkal ir iekšā, es atkal saņemos un raudzīšu dzīvot pa smuko un būt laimīgs.
Un šodien taču Lāčplēša diena, jāuzmeklē tas mazais karodziņš un jāpiesprauž pie mēteļa, pirms dodos ielās. :)

Diez kā es nomiršu?
Diez cilvēks, kad mirst, jūt to, kā dvēsele iziet ārā, un kāda sajūta tā ir?
Diez nomirt sāp? Vai tāpēc cilvēki baidās mirt? Bet sāp jau arī bez miršanas.
Nomirt nav pats ļaunākais, laikam ļaunākais ir milzīgas sāpes.
No tām visi baidās - no sāpēm fiziskām vai garīgām.
Es arī baidos. Katru dienu no kaut kā baidos. No kā? Nu laikam jau no tām pašām sāpēm.
Vai man ir kādreiz kaut kas tik šausmīgi sāpējis, tik neizturami, tik briesmīgi? Nē, es neatceros neko tādu. Fiziski vispār ir sāpējis ļoti maz, patiešām, es gan esmu vienmēr centies izvairīties no fiziskām sāpēm. Garīgi sāpējis ir daudz vairāk. Un tomēr, vai no tā ir jābaidās? Nu tik šausmīgi jau nekad nav bijis, un ja arī būs, nu tad būs. Tad vai nu pārdzīvos, vai nomirs.
Vai šīs nemitīgās bailes no kaut kā jau pašas par sevi nav ciešanas un sāpes? Tad sanāk apburtais loks.
Bailes būt neveiksmīgam darbā, attiecībās, palikt vienam, nabadzīgam, ļoti nelaimīgam, tikt apsmietam, atstumtam un izjust garīgas sāpes un ciešanas. Bet vai tas reāli tā var notikt? Vai reāli ir no kā baidīties?
Patiesībā nav jābaidās ne no kā. Bet es vienalga baidos no kaut kā. Katru dienu.
Citu ādā jau nevar ielīst. Varbūt es esmu tāds vienīgais? Un jūs visi dzīvojat savādāk?

Goda vārds, es vairs nelūgšu sev kompāniju trešo reizi.
Otru iespēju ir pelnījis jebkurš cilvēks, bet ne trešo.

Un te nu tas ir.
Ieskaitē 9.
Pirms tam biju aizbraucis uz vienu bodi uzmeklēt meiteni no trešdienas vakara klubā. Neizdevās. Uzzināju, kā viņu atrast internetā un internets teica, ka viņas attiecības statuss ir "aizņemta". Nu labi tas laikam nav.
Ēdu pasildītu kartupeļu biezputru ar marinētu gurķi.
Domāju, iet uz klubu vai nē?
No vienas puses - atkal kaitēt aknām un makam - dzert?
Sēdēt mājās? Nu to varētu, ja būtu jau viss dzīvē nokārtots, bet nu sēžot mājās jau savu liktenīgo nesastapsi. Kaut gan tajā dzertuvē jau krietnu cilvēku nav vispār, ja es neaizeju.
Grūta dilemma :D
Bāc, tikko pamanīju, ka bodē alus arī nespīd. BĀC!

Pagājušo reizi, kad kaut ko laimēju facebook, tas notika pusstundu pēc tam, kad izšķīros no tā brīža draudzenītes.
Šodien atkal esmu starp laimētājiem. Un kas ir pats labākais, par cik esmu brīvs putniņš, nekādas šķiršanās nevar aizēnot manu prieku, HA!

Un tomēr cilvēks uz vecumu paliek savāds.
Ikdienā, cepti kartupeļi ir jāēd ar vienu konkrētu dakšiņu, platāku, apaļu, vienlaida metāla, spals dekorēts ar 3 strīpām, nekādā gadījumā ikdienā neēdu ar to lēto dakšiņu, kurai koka spals.
Tad, kad ir pohas, kā šodien, tad salāti un mājas siers ir OBLIGĀTI jāēd tikai ar to lēto dakšiņu ar koka spalu; spraits ir OBLIGĀTI jādzer tikai no konkrētas stikla glāzes un ne savādāk.
Jums arī šitādi bubuļi galvā ir?

Pirms 56 gadiem suņuks Laika brauca debesīs.

Es kaut ko daru šausmīgi nepareizi.
Laikam, ka gandrīz visu.

Braucu mājās šodien ar autobusu, iekāpa kāda meitene ar puisi, apsēdās man priekšā.
Nosmaržoja meitenes smaržas un tiešām - smaržu atmiņa laikam ir pati interesantākā un spilgtākā.
No sākuma biju 100% pārliecināts, ka tās ir smaržas, ko savulaik lietoja viņa. Saucās amore di notte. Uzreiz atmiņās uzplauka, kā es skūpstu kaklu, kurš smaržo tik rūgti un noslēpumaini.
Pēc tam rūgtā buķete tā kā pagaisa, vai mana nāss pie tās pierada. Parādījās tāda intensīva, salda nots. Un nu es vairs nebiju tik drošs, ka tās smaržas ir amore di notte. Nu jau man vairāk likās, ka tās smaržo pēc smaržām Onyx, ko mans brālis reiz no kaut kurienes bija atvedis. Un arī ar smaržām Onyx saistītās atmiņas pārsvarā atgādina tieši par viņu un mūsu laiku kopā.
Vienu un to pašu manas smadzenes reflektē, mazliet atšķirīgos aspektos, tomēr allaž vienu un to pašu.
Turpinot domāt tās domas, un par lietām un vietām kopā ar viņu, es pa autobusa logu noraudzījos uz kādu ielas posmu pirms veikala un atcerējos itin labi, cik riebeklīgi ar viņu kopā ejot pa šo ielas posmu biju uzvedies, runājot pa telefonu ar citu un pasniedzot to, ka tā vajag būt. Cik egoistisks cinisks mēglis. Un attiecīgi arī pēc laiciņa es nopļāvu tieši to, ko biju iesējis.
Jācer, ka uz egoisma un nekrietnas rīcības augļiem mana zemīte ir noplicināta un turpmāk tajā augs kas skaists.
Viss ir tā, kā tam jābūt. :)

Es nekad nebiju domājis, ka arī manā ārējā izskatā kādu dienu ieviesīsies kas no raupjiem jūrniekiem vai gruzīnu arbūzu tirgoņiem, 90.gadu bandītiem. Tomēr tas ir noticis.
Ne viss ir zelts, kas mutē spīd.
Patiesi, manā mutē tagad spīd liels, spīdīgs, kā hromēts, ar mēli pataustot ļoti gluds dzelzs zobs.
Nu priekšā jau nav, sānos, tomēr ja es atņirdzos labi plaši, viņš uzreiz vēlas būt vakara nagla un kaut kā paspīdēt.
Drusciņ nelāgi ap sirdi, jo līdz galam estētisks klasiskā izpratnē tas nav.
Var jau būt, ja mīlēs mani, tad mīlēs arī ar visu dzelzs zobu.
Tomēr drusku paraudāt gribās, tagad viss mūžs tādam jāstaigā. :(

Cik cejoļus jūs sinat no kalvas?

Kaķis iet tap-tap-tap, skatās, granulas trauciņā nav pirmā svaiguma.
Nē-nē-nē, saimniek, tu ar mani spēlītes nespēlēsi. Un piečurā apavus. Beigas.

Pūšļotāji runā, ka sapņi, kuros redz sev izkrītam zobus liecina par to, ka persona nav par sevi, savu izskatu pārliecināta.
Pagājušo nakti es to pacēlu jaunā līmenī. Šoreiz man krita ārā nevis zobi, bet nu jau lieli gabali aukšžokļa - sākumā viens prāvs gabals un tad vēl vairāki.
Patiesībā sajūta bija briesmīga.
Rīt vizīte pie zobārsta. :)

Tas ir kolosāli, cik viens cilvēks no rīta var būt vārgs un nīdētājs un memļaks.
Bet raugi - vajag tikai iziet cilvēkos, sākt ar 100% atdevi strādāt, būt striktam, precīzam un produktīvam, tad arī visas tās muļķības no sērijas "es girbu kā senāk, kā ērtāk un lai mīl" uzreiz no galvas ir laukā.
Prātā iezogas Gas no Braking Bad, kurš ar savu poker face deklamē:
"And a man, a man provides. And he does it even when he's not appreciated, or respected, or even loved. He simply bears up and he does it. Because he's a man."

Vakardien visi kā sazvērējušies par lielajām mūža mīlām un bijušajām otrajām pusēm un rezultāts loģisks - manējā sapnī bija klāt. Un šorīt atkal attiecīgi skumīgi. Ehhhhh. Mokas.

Laukā ir tieši tik tumši padebeši kādi ir vienmēr, kad tiek nokauts kāds nevainīgais.
Un lietus un dzeļošā krusa gāž un kapā tik naidīgi, ka es atceros lietussargu darbā aizmirsto.
Un aptumšojas mans vaigs.

Šodien ir tā lielā diena.
Došos uz vienu karalisku pasākumu - kronēšanu.
Nevaru izdomāt ko vilkt. Viņai - stomatoloģei, domājams atkal būs kaut kas balts.
Es noteikti vilkšu kaut ko melnu - melns der vienmēr.

Par meditāciju runājot,
Vakar ar brālēnu līdz šorīt četriem bijām izgājuši pa strīptīza klubiem.
Šodien kaut kāda sirreāla pašsajūta, gribas drīz mājās un gulēt. Bet no sākuma ēst.
Karoč nekas jauns.