Lobstrominous

Pirms pāris nedēļām uznāca kārtējā kompleksu lēkme un izdarīju kaut ko, cibā skaļi atzīt nedaudz kau s, proti, iegādājos Stokholmas diētu. Ko gan varu zaudēt, neskaitot svaru?

Viena lieta - veselo saprātu. Otra - samaņu.

Nu, bija grūti, bet ar dziļu pašefektivitātes vēsmu sevi pārvarēju, cītīgi graužot zaļos salātus ar gurķiem un pa kādam vistas gabaliņam. Gāja tīri labi, kopā nonāca 4 kg. Piektajā dienā sākās sirdsklauves. Nepievērsu uzmanību, moš no distonijas? Vakarā parādījās tāds nespēks, kā nevarēju savu vistas fileju uz piekto stāvu aizstibīt. Sestdienu pavadīju mājās. Šodien jau bija jābūt triimfējošai pēdējai dienai, lai pēc tam turpinātu vēl 10 dienas bez taukiem, cukura un baudas. Liktenis lēma citādāk, kad ar F devāmies uz veikalu un man cukura līmenis nokrita tik zemu, ka gandrīz noģību. 3 šokolādes gabaliņus un pāris stundas vēlāk, mazliet kaunīga domāju par šī vakara ēdienreizi,kurā nebūs salàtlapas, bet gan burvīga cūkgaļa.

No otras puses, zaudēt svaru bija patīkami. Un izskatās labāk. A mājās tikt ta gribās!