[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]
Below are 20 journal entries, after skipping by the 80 most recent ones recorded in
mugursoma's LiveJournal:
| Tuesday, May 24th, 2011 | |
| 3:53 pm | Atbildēju, ka "silkona apgreids sieviešu krūtīm" ir "hot", un uzreiz atguvu dvēseles mieru. |
| 3:48 pm | Un, protams, kamēr par ķecerīgu izturēšanos visums mani sodīs tikai ar tējas uzliešanu uz kājas, un zilumiem, es par viņu tikai pasmiešos. Bet tā - smiešos pateicības pilns, ka tieku pasaudzēts. |
| 3:31 pm | Satraucošs prieks Gaidu vecumdienas, nāves dienu. Tad viss jau būs noticis. Rezultāts man ir vienaldzīgs. Ideāli, ja varētu saņemt izdruku par visu savu dzīvi. Ar interesi palasītu. Tad arī mirt varētu. |
| Sunday, May 22nd, 2011 | |
| 9:59 pm | Mistiskais stāsts ir tāds, ka tos rāmja ielokus jau kā desmit gadus braucinu. Dabūju tos, ļoti jauns būdams, ieskrienot kokā. Pirms trim dienām viens riteņu servisa jaunietis, pēc pedāļa pieskrūvēšanas, norādīja man, ka tie ieloki varot plīst, jo tērauds locīts. Desmit gadus neplīsa, bet pēc servisa jaunieša izteiktajiem vārdiem trešajā dienā salūza. |
| 9:57 pm | |
| Thursday, May 19th, 2011 | |
| 10:12 pm | Varbūt parīt pasaules gals arī nepienāks, tomēr apmēram 150000 cilvēku gals pienāks gan. Par to jādomā! Par sevi jādomā! |
| 11:38 am | Man apkārt skraida bērns, kurš šajā pasaulē ir tikai trīs gadus. Tas tomēr ir ļoti dīvaini! Tā - būt tikai trīs gadus vecam. Ļoti dīvaini. |
| 11:35 am | Vecrīgas centrā ritenim nokrita pedālis. Labi, ka līdzi bija virtuves nazis, nagla un prezervatīvs. Savādāk līdz Pārdaugavai tā arī netiktu. Bet vispār saskumdināja tā doma, ka nemāku sadzīvot ar lietām, kā visi citi. Visiem citiem, ja kaut kas iet greizi, tad tas ir negaidīti; tiek kārtīgi salabots. Es, protams, arī nezinu, kad un kas salūzīs, bet to, ka drīz, un kaut kas svarīgs, zinu gan. Pliki elektrības vadi zem kājām jau izveidojies kā pieradums. Tas gan attīsta Makgaivera cienīgas prasmes, kas ļoti pozitīvi, ķimerēšanās uzlabo garastāvokli, pozitīvs rezultāts sniedz gandarījumu, tomēr, ja paskatās no malas - kā divmetrīgs lohs minas uz sarkana, 20gadus veca riteņa, bikšu stari pie katra miniena paceļas līdz pusikriem, parādot pliku miesu, kas pats par sevi jau komiski izskatās, bet viņam vēl pedālis ar dzelzs stieni nokrīt, dzidri atsitoties pret bruģi - gribas būt normālam. Nē, man jau patīk mocīties, tomēr vairāk fiziski, nekā psiholoģiski. |
| Wednesday, May 18th, 2011 | |
| 9:20 pm | Es vairs nevaru! TV reklāmā skanēja Līgo dziesma. Tūlīt klāt būs arī augusts un ziema. |
| 8:13 pm | The Woman in Black (1989) 
Tātad - viena no tām retajām filmām, kura tiešām liek justies neomulīgi. Ja filmu esat nolēmuši skatīties, tad šo neskatieties. Ja nē, tad te ir viens jauks moments, kurš lika skaļi teikt - ārprāts, ārprāts, ārprāts. |
| 3:10 pm | |
| 2:32 pm | |
| Sunday, May 15th, 2011 | |
| 4:50 pm | Jauki! Piezvanīja. Braukšu uz Kundziņsalu. |
| 4:42 pm | Braukšu uz Mangaļsalu. Ar riteni. |
| 4:20 pm | Papīra sienas. Citi tās droši vien pat nepamana. Tas ir tā, kad no rīta atvēris acis, sāc domāt par piecelšanos, pēc pāris minūtēm tu saproti, ka piecelties tīri fiziski vairs nav iespējams. Doma par celšanos ir uzgūlusies virsū un spiež ar visu savu smagumu. Tas ir tā, kad tu skaties uz kādu objektu, kas nolikts uz galda, domā par to, domā par pieskaršanos tam, bet attopies, ka tas vairs nav iespējams, nav vairs iespējams sagraut to sienu, kuru tavas domas ir radījušas. Tā pat ar vārdiem, kurus vajag pateikt, bet domas par situāciju, kontekstu, vārdu pārtapšanu skaņā tevi burtiski paralizē. Viss ko Tu vari izdarīt ir just kā sāp sirds, kaunēties par savu vājumu un mēģināt pierast pie domas, ka nekas nemainīsies. |
| Friday, May 13th, 2011 | |
| 10:45 pm | Delfi.lv: Latkovskis: Vilnītis agonē. "Pēc mana uzskata, tas ir, ka Vilnītis jau agonē. Tā situācija tiešām ir tāda, ka viņš agonē," teica Latkovskis. Viņš norādīja, ka, pamatojoties uz ģenerālprokurora vadītās komisijas, kura vēta KNAB priekšnieka atbilstību amatam, slēdzienu, Vilnītim, visticamāk, būs jāzaudē amats. "Ja šādi rīkojas [atbrīvo Vilku], tad laikam agonē," piebilda Latkovskis. |
| 9:00 pm | no vectēva dienasgrāmatas Mana mīļā bērza piemiņai, kas kupli un krāšņi lapoja manas mājas priekšā. Cik grūti smaga šeit kļuvusi atmosfēra. Kur brīvs gaiss, mērķu zelta starojumu ritieni? Tēvs, - lai paliek, lai nu kā, viņš tomēr mans tēvs. Vai man nav jābūt pateicīgam, ka viņš man dāvājis visuskaistāko pasaules ziedu - dzīvību. Tomēr, kas būtu mana dzīvība, kas es būtu bijis, ja es nebūtu izlolots no savas mīļotās mātes. Kas es būtu kļuvis, ja man māte būtu līdzīga tēvam? Lai nu kā, šis sitiens bija sāpīgs, kad nelūkojot ne uz manām lūgšanām, ne draudiem, ne raudām, viņš nozāģēja manu mīļāko bērzu, pie kura es tik labprāt mēdzu pakavēt savu skatu, veroties dārza harmoniskajā dziļumā. Šādus tādus sīkus iemeslus, starp citu baumas, ka barona vietnieks Jaskovskis likšot maksāt koku nodokli - 5 r. no koka. Kā es būtu maksājis par to i 20 rb! Bet kā dot vienkāršajiem cilvēkiem saprast! Viņi mūždien dzīvodami skaistumā - to neredz un labprāt to posta, ja iznāk labums. Viņu skaistums - utilitāte. Es biju Indrānu tēva stāvoklī. Lai nu paliek. Es tā kā tā būšu klaidonis zemes virsū. Tomēr es nevaru ieredzēt un stingri būšu mūžam pret to, ka vismazāko saknīti izposta nelietīgi, ja tas citiem atnes baudu un prieku. 1917.g.17.septembrī |
| 5:23 pm | Pirmais pērkons, cienījama lietusgāze. Var iet laukā un sēdēt uz zemes. |
| 1:49 am | Tiešām atvainojos par pēdējā laika nedaudz pesimistiskajiem ierakstiem. Katrā gadījumā viss nav tā, ka izskatās. Pāris reizes dienā apstājos, paskatos apkārt, aptveru situāciju, vietu, kurā atrodos, un sāku smieties. Par visu. |
| 12:04 am | Mana sliktākā īpašība - pastāvīgi atrasties labākās pozīcijās (gan fiziski, gan psiholoģiski) par citiem, tomēr vienmēr sasniegt sliktāku rezultātu. Viss ir galvā mīlīt! Otra, mazāk sliktā īpašība, ir emocionāli pakļauties tiem meliem, kuri tiek producēti manā apziņā, lai mani mierinātu. Vienas dienas laikā, apziņas producētās domas var būt diametrāli pretējas, kurām laipni pakļaujos, kaut zinu, ka tas ir viselementārākais pašapmāns. Bet es to nevaru kontrolēt. Manī nav tās gribas, lai rīkotos pretim savam melīgajam prātam. Pat apzinoties, no malas smejoties. Un tas viss ir tādi sīkumi, atrisināmi ar vienu knipja sitienu. Tas, lūk, man liekas vispazemojošāk! |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}