vakardienas sevis žēlošanas izraisītās gastronomiskās izvirtības (negaršīgais suši + tunča sametums + jogurts + hurma + vīns) noveda pie
1) tā,ka man šorīt likās,ka esmu resna kā govs, tāpēc uzvilku visvisvisplatākās bikses un džemperi
2) tā,ka šausmīgi slikti gulēju. nu,jo sāpēja vēders. un kad sāp vēders, rādās dīvaini sapņi. lai gan šitas bij smieklīgi safabricējies no dienas notikumiem un vakara sēdēšanas cibā.
nezinkā biju nonākusi kautkādā komunalkā (kas atradās tai sarkanajā ķieģeļu mājā pretī Maximai, div kvartālus no manienes)
tai komunalkā dzīvoja 
pzrk , begemots un dienasgramata. vēl kāds,gan jau, bet neatceros.
pzrk , begemots un dienasgramata. vēl kāds,gan jau, bet neatceros. istabā ar skatu uz Maximu dzīvoja dienasgrāmata un tā istaba bija kā tāds dzīvojamais vagoniņš,ar logu pa visu sienu un loga garumā virtuves virsma, un visur, gan izlietnē,gan uz pannas bija plates un vecie lielie lenšu magnetafona ripuļi. lai gan zinu,kā izskatās dienasgrāmata , viš tā vis neizskatījās, mēs visi bijām jauni un smuki.
begemots drūmi sēdēja uz kušetes un izskatījās pēc repera, neatceros,ko darīja pzrk.
jāpiezīmē,ka atšķirībā no dienasgrāmatas,kas tomēr ir publiska persona, par pārējiem personāžiem man nav ne mazākās jausmas, bet manā sapnī viņi visi bija vīriešdzimuma un , kā jau teicu, jauni un smuki. es domāju,ka es arī. sapnī.
bet tas ,ko atcerējos pamostoties bija- tai komunalkā uz tizlām lamināta durvīm,katram pie savas istabas bija metāla livejournal cilvēciņikoniņa, un apakšā iegravēts vārds. un es teicu,ka man arī tādu gribās, bet man kāds no augšminētajiem nejauceņiem atbildēja,ka vēl neesmu nopelnījusi.
mīļo sala vecīti.....