rūsganais sprakšķis

rūsganais sprakšķis

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Šodien PMS sper pa vietām.
Gymā taisot bulgarian split squat actually apraudājos

Liekos sev tik tizla, resna, nevaroša. Blakus čalis katrā rokā 34kg bicīšus kačā, es abās nevaru 16kg noturēt, pietupienus taisot.
Kkāda beibe grūž no gurniem 120kg, es ar 40mokos. Un tādā garā.

Iznācu no zāles un kājas kā vate, knapi līdz mašīnai aizklumburēju. Raudamais neatstājas.

Stulbais cikls.
  • Man ar to sāpēšanu baigi interesanti.
    Man nesāp. T.i. es nejūtu sāpes, bet pēc ķermeņa reakcijas redzu, ka patiesībā sāp. Saspringums, kaut kāda "jocīga sajūta", nespēja koncentrēties, ja nepaveicas vēl arī iemetas nevāja spazma zarnās un tad sāp tā, ka ne pakustēt, ne parunāt (mēdz būt arī nesaistīti ar mr). Kad iedzer pretsāpju zāles (pat ja nekas jūtami nesāp), viss saiet normā.
    "Sāpēt" sāka pēc 3. dzemdībām. Līdz tam sliktākajā gadījumā bija vienkārši mīkstu kāju sajūta, kā uz dzemdībām, kad uz kontrakcijām jau grūti nostāvēt. (Man arī kontrakcijas nav bijušas kā sāpes.)
    Man sāp ovulācija... Pizģec, kad gribas drāzties, bet ar šķidrumiem piedzīti ellē sāp visa vēderapkša un iegurnis.
    Un nevar tās sāpes laikus noķert, jo tieši sāpes sajūtu tad, kad jau tūliņ līdz bimbājienam sāp, līdz tam ir "kaut kā jocīgi" tikai...
    • Vot uz ovulāciju jā - tur man arī. Dažreiz retāk. Drāzties - arī gribas vājprātīgi. Nu un jā, un tad tad sāktā pretīgi sāpēt/vilkt visu iegurni, tūpli, nu ne nosēdēt, ne nogulēt. Dažādā intensitātē šis jau kopš vispār sākās MR un viss saistītais. Vienīgais, kas līdz, ir staigāt. Tad nu es vnk tupa naktī (jo kā likums parasti naktī), mostos augšā no tām sāpēm un kā zombijs staigāju pa dzīvokli no viena gala līdz otram. Stāvēt nevar, sēdēt nevar, gulēt, nevar, tikai staigāt. Tas ir psc tad.. Nu un citreiz pastaigā 2min, citreiz 2h šitā..
Powered by Sviesta Ciba