rūsganais sprakšķis

rūsganais sprakšķis

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
kad beidzot bija izdevies pierunāt sevi, ka arī tādā karstumā ir jāguļ, pamodos no pārāk smaga kaķa uz kājām sajūtas. gribēju pabītīt, bet kaķim bija dīvaini milzīgas ausis.

lēnām mans miegainais prāts saprata, ka tas ir sīkais krupis, kas nobijies no negaisa un uznācis augšā (kas ir aizliegts, suņiem nav ļauts 2.stāvā) un piegūlies man pie kājām, drošībā.

tas ir tik dīvaini, ka suns 5os gados izdomā, ka tagad baidās no negaisa; jāsaka gan, ka šomēnes tie pērkoni izpildās no sirds.

nonesāmies lejā uz dīvānu tieši laikā - sākās tāda bombardēšana, ka caur visām cieši aizvērtajām žalūzijām istaba izgaismojās un dārdēja tā, ka vāks, nabaga lops slēpās zem segas un bija cieši jātur.

es nesaprotu, kā funkcionē cilvēki ar bērniem, jo man škiet, ka tie tomēr nodrošina daudz vairāk negulētu nakšu. es šodien esmu kā izdirsta jāņoga.

dārzā atkal viss apsists ar zemēm, sibīrijas īrisiem visi izplaukušie ziedi sacaurumoti, jasmīns praktiski palicis bez ziediem :(
  • pie pēdējā teikuma es padomāju, ka esmu sajaukusi, kas raksta, jo tas tač noteikti par suni :D
    nezināju, ka arī tiny humans baidās no rūcekļa :D
    • šodien vot kā reiz ciemos pirmo reizi novēroju, ka nebaidījās (tikko 4i gadi palika)... Bet vēl burtiski pirms dažiem mēnešiem - bija tāda piesardzīga reakcija, netuvojoties tai istabai, kurā tiek darbināts. A gadu atpakaļ vispār bija mērena panika, ko nekādi neietekmēja mani skaidrojumi un tak saprašana, ka auto tak rūc vēl trakāk.. :D Un jebkuru putekļusūča ieslēgšanu pavadīja bļāvieni, lai izslēdzu...
Powered by Sviesta Ciba