rūsganais sprakšķis

vakar bija viena no tām dienām, kad piecelies, paskaties spogulī un pēkšņi sev nedaudz patīc, da i jūties ne tik resna.

uz šāda entuziasma viļņa izstaigājos ar suņiem, nopļāvu zāli un aizminos līdz Vecāķiem.

stulbs maršruts, vispirms smird pēc šašļikiem, tad ilgi pēc amonjaka (jeb kas tur?) un tad atkal ilgi pēc šašļikiem.

jāpapēta, kur citur var pabraukāties bez stāvēšanām pie luksoforiem un, kas vēl svarīgi, ar relatīvi labu asfaltu, jo mans ritens baisi kratās.