tā jau es esmu diezgan apmierināta ar savu nesabiedrisko dzīvesveidu, vienīgi pavisam reizēm sanāk tā stulbi, piemēram, rīt nudien gribētos aiziet sieviešgājienā, bet kā tad tu lai tā ej, nevienu nepazīdams? piestāties maliņā vai? nemaz nerunājot par to,ka tas tomēr būs pūlītis, ar cilvēkiem.
laikam visprecīzāk būs lakoniskais - man nepatīk sajūta,ka "nav godīgi/taisnīgi".
un mani tāda sajūta pārņem pārāk bieži
man iekšā viss vārās,kad kāds prasa "ko var ņemties"
piemēram, mans vīrs pirms vairākiem gadiem.
es viņam pajautāju,vai viņš zin,kad eiropā sievietēm tika piešķirtas fakin-elementāras balsstiesības.
kopš tā laika viņš pieraujas.