rūsganais sprakšķis

vakarā, nevarot aizmigt, izdomāju,kā es visu tā smuki uzrakstīšu, viscaur smalki un asprātīgggggi
pienāk diena, pienāk nākamā, un viss nogrimst vēstures mēslainē.

šoreiz tas ir mans neapmierinātais viedoklis ar Liepājas teātri, 1984, Fontainu un bezgaumīgi interjerēto Promenādes restorānu,kura pavārs nezin,kā jāsadala lasis.



tātad,aizbraucām mēs tamdēļ,ka novembrī vai kad te viņi bija Rīgā un māte bija diezgan sajūsmā vīram stāstījusi un šis nopirka biletes.
respektīvi, man bija ekspektācijas - kas nereti nebūt nav lāga,tas viens.

dažādās niansēs bija labi un interesanti - tā,ka skaties un domā, re,kā šitas forši izdomāts, un šitas inčīgi. Bet man nesagāja kopā, nesapratu,in general, ko viņa ar to visu grib pateikt. bet tā atkal varbūt ir mana problēma, Orvels man jau vienreiz pateica,izrāde viņu nepārspļāva.

Gan jau pa labu nenāca fakts,ka man jau gramatā tas čalis nereāli besīja, un arī izrādē es nepakam nespēju just līdzi, un līdzpārdzīvojums tomēr ir nepieciešams, esmu tik primitīva,kam man jāspēj kaut nedaudz identificēties ar kādu no varoņiem.

betnu,visļaunākais laikam bija sajūta,ka esmu nonākusi amatierteātrī - es nez,mož šiem kautkas bija lēcies. māte noteikti būtu to piefiksējusi,ja viņi ta uzvestos Rīgā. nezinu. bet nu,ka teksts ķeras un intonācija kā skolniekam klases priekšā dzejoli skaitot... Dombrovskis pats nē, bet nu Džūlijas tēls tiiik sekls un O'braiens - esnez, kad sākās viktorīna, likās,ka samainīts pilngi, līdz tam bija totāli nebaudāms.

pati viktorīna,lai arī atkal bija itkā forši, tomēr .. nekā. ir tomēr farsi mani kādreiz arī aizķēruši.

vairāki skatītāji no izrādes aizgāja. daudzi pēc - cēlas kājas. nezinu, es izgāju ārā un momentā aizmirsu.