rūsganais sprakšķis

bzzzz.
no vienas puses sasodīta ziņkārība no pagaldes pīkst,ka baig jaun vaidzēt aiziet līdz tai disenei kaņepē, jo tā taču varētu būt tik incanta atrakcija - sēdēt stūrītī, sūkt vīnu un zīlēt, diez, šitas ir no cibas un ja jā,tad kas.

un tas plakāts bij tik bezgala uzrunājošs.

no otras puses, vispirms es te pēcpusdienā pieļurbāšos iešu uz muzeju izstādi skatīties ar Shvepsi, pēc tam mēs iesim uz koncertu, kurā mēģināsim nežagoties ( es tā esmu dzirdējusi,ka klasiskās muzīkas koncertos tā nivarot darīt, nu,ka neesot smuki)

vot, un pēc tam vai gan es saņemšos vēl staigāt, par cik man kājās fakmībūti, jo dranķa mani mīļie jaukie skaistie un ērtie zābaki nafig nosprāga, jāmeklē čeks un jāiet lamāties,kā var āda vnk pārplīst, nu?! pie kam es pat īsti pa sāļiem uz ielām nestaigāju, nu!
lūk, un dēļ tās pārsprāgušās ādas un slapajām kājām un vakardienas sāpošā kakla,kas pēc ruma šļukas vakar ir kautkur pazaudējies, bet tomēr noteikti,ka tikai gaida piemērotu mirkšķi, glūnēdams no mandeļu kaktiem, lūk,vai visa tā dēļ es no Vecrīgas aiztipināšu līdz KKC, šķiet paapšaubāmi,jānudien.

bet pagaidām man vēl gribas.