rūsganais sprakšķis

akdievs, tāda sajūta, ka dzemde mēģina pati atdalīties un iziet, kā sāp mēnešreizes.
sagaidīju 12 un ielēju viskiju, sorry not sorry

protams, uzreiz nododos aizdomām, ka mana 2cm izaugusī mioma izdomājusi tomēr radīt neērtības, lai gan gin teica, ka viņa tādā vietā, kur vispār netraucē.

lai veicinātu rumpja veiktspēju treniņos ar borderkolliju, ieviesu mountainbaiku, lai varētu hujārēt pa bezceļiem un kačāt slodzes izturību un ko tur.

ar šitādu riteni pēdējoreiz braucu pirms padsmit gadiem; kopš bērnības un tagad lietoju pilsētas riteni ar KĀJAS BREMZĒM. ar to riteni es braucu ļoti labi, mēs esam kā viens vesels.

rokas bremzes man nesanāk, ātrumu pārslēgšana arī nē.

pirmajā izbraucienā sapinos meistarībā ar ātruma slēdžiem braucot paugurā, apstājos uz kores, pedālis ieķērās priedes saknē un dabūju labi nobrāztu ceļgalu.

otrajā izbraucienā visa baidījos braukt no paugura, jo tur bij šķērslīši; ar pilsētnieku izbrauktu īzī un, ja arī smiltīs samestu, mācētu nolekt. stāvēju, baidījos. bet nu tak nevar šitā mīzt botā. mēģināju braukt. nobremzēju ar vienu roku vairāk un ļoti lēnām pārlidoju pāri stūrei, uzmetot riteni sev virsū un dabūnot ar stūri precīzi zem ķiveres (jā, barbala, es uzreiz ieviesu ķiveri šādam braucamrīkam, ārkārtīgi nelietderīgi iztērēti 80 eiro :D)

tagad staigāju apkārt biedēdama līdzcilvēkus ar saviem 50 shades of zililillā uz visām ekstremitātēm.