rūsganais sprakšķis

vakar bija viena no tām dienām, kad piecelies, paskaties spogulī un pēkšņi sev nedaudz patīc, da i jūties ne tik resna.

uz šāda entuziasma viļņa izstaigājos ar suņiem, nopļāvu zāli un aizminos līdz Vecāķiem.

stulbs maršruts, vispirms smird pēc šašļikiem, tad ilgi pēc amonjaka (jeb kas tur?) un tad atkal ilgi pēc šašļikiem.

jāpapēta, kur citur var pabraukāties bez stāvēšanām pie luksoforiem un, kas vēl svarīgi, ar relatīvi labu asfaltu, jo mans ritens baisi kratās.

pēdējās nedēļās man kas nav ar acīm, tas ir - palkstiņiem.

ik pēc brīža iemetas kas sāpīgs - liekas,ka būs miežagrauds, bet nekur tālāk neaug, pastāv sarkans, pasāp un pazūd. bet šodien jau kāds 6.tais-7.tais?

nevaru saprast, kas par lietu.
biju domājusi, mož putekļi, jo savilkās tāda kopsakarība, tagad veļļojot lieku brilles, lai nesapūš acis, bet laikam nav tas.