rūsganais sprakšķis

Mīļotais sunis pamodināja mani nakts vidū, jo vaigot iziet. (jāatzīst,ka tā viš dara reizi gadā,tāpēc nebūtu gluži sitams). Satuntulējusies halātā uz lieveņa domāju,kā ātrāk tikt atpakaļ miegā, bet, ienākot atpakaļ mājā, secināju,ka ir piecas minūtes līdz modinātājam.
Sapīku.
Darbā nevarēju sagaidīt liftu, izdomāju kāpt kājām. Izrādās, nakts vidū neesmu spējīga uzkāpt 7.stāvā. Bet varbūt tā vakardienas vingrošana pie vainas. Vai tomēr miegs.

Miegs nudien ir tas,pēc kā es ilgojos jebkurā diennakts stundā, man šķiet,ka varētu gulēt pa 20 stundām svilpojot. Bet nezkāpēc naktīs ir slikts mieks. Varbūt tiešām jāsāk meklēt āderes zem gultas? Jeb jādzer siltu pienu?

Uznāca doma,ka gribu nogriezt matus. Kāda jēga no matiem līdz viduklim,ja šākātā nesāju pārsvarā kā pušķi uz galvas??

Stulbi tā,ka visu mūžu dzīvo ar gariem matiem un uztver sevi kā garām lokām apaugušu personu. Ja nu nogriežot iestājas identitātes krīze?

Bet pārmaiņas gribas.

Bet varbūt sievietei pēc trīsnt nemaz nepiedien staigāt ar gariem matiem, ko?


p.s. īsi manā saprašanā šakātā ir vismaz līdz pleciem.