rūsganais sprakšķis

naktī trīs reizes gāju uz virtuvi izdzert glāzi citronūdens, tad tas apnika, paņēmu jogurta pudeli, kuru kaķis pēc tam no palodzes uzgāza uz galvas .

nav labāka paģiru ēdiena par maķīti...

aveņu etiķī marinēto biešu salātiņi ar tempurā cepto sieru atgrieza mani pie dzīvības.
nu,jeb ilūzijas. tagad nāk miegs.

p.s. nabaga oficiants,kad uzklupu ar paziņojumu, "kāpēcjūsupusdienupiedāvājumsnederpaģirām" šķita nedaudz satraukts un mēģināja mani pierunāt uz buljonu. man jau pašai liekas,ka es izskatos baigi ok,ja neskaita tās mazliet saķepušās skropstas - ar pavisam svaigu tušu mašīnā pagrūti nesaķepināties. bet tas ir tikai mazliet pornogrāfiski.
iespējams,pie vainas būs smaidīšana, ko es parasti nedaru.

man dzīslās rit kafija..

vai es kļūdos domājot,ka no trīs sievietēm kolektīvā jau var rasties problēmas?

man ir milzīga skepse šajā jautājumā. iepriekšējos darbos ir nācies saskarties ar tik debilām intrigām un visādām figņām,ka mani biedē jauns notikumu pavērsiens. jeb es esmu truli iesūnojusi?
ļoti ilgi es biju vienīgā siev.dz. pārstāve, pirms dažiem mēnešiem pievienojās jauna kolēģe - dīvainā kārtā mēs spējam līdzāspastāvēt.
(ok,ir pa vidam bijušas šādas vai tādas, bet tās bija tik vājas būtnes, ka nespēja šeit eksistēt)

bet tagad meklējam vēl cilvēkus un es savā galvā jau taisu paniku - kas būs,ja atnāks vēl kāda tikpat spilgta individualitāte kādas mēs te jau divas esam.
šefs smejas pilnā kaklā par šādām manām kontemplācijām.

man laikam ir trauma iegūta agrākos laikos.

staigājām pa rajonu, taisamies iet augšā uz tilta, savā ierastajā maršrutā- bet,skat, kautkas neierasts. pa tiltu bliež augšā garspalvainais VAS. rajons mums ka biezs ar vācu aitu suņiem, gan īstākiem, gan "a ļa", bet apkārt tā īsti mēs vienas staigājam. garspalvainais zinu,ka ir viens, mazliet jaunāks par manu sesku.
kamēr domāju, suns dodas tālāk, mēs nesamies pakaļ - saprotu,ka no manis baidās. sūtu savu Peli izlūkos - jā, meitene šim interesē. tad jau viegli - pasaucu savu, tas ar nāk, bet ticis man klāt, laiž ļekas garām un uz to ielu,kur zinu,ka tas viens garspalvainais (kuru pirms gada jau reiz "glābu" jo automātiskie vārti nebija aizvērušies). skrienam mēli pār pleciem pakaļ - un jā, trinas gar vārtiem.
zvanu pie vārtiem, bet reakcijas nekādas.
skaidrs,ka suni uz ielas atstāt nevar - samulsis no plašās pasaules, lien uz braucamās daļas un izskatās absolūti nelaimīgs. savējo es varbūt kautkā pārmestu pāri sētai, bet šitas čalis tāds smuks un brangs, skaidrs,ka nekā, pat ja dotos rokās.

sāku intensīvi raustīt vārtus un secinu,ka otrā pusē ir bulta - atšauju vaļā, un pūkudupsis laimīgs iešmauc iekšā.

ļoti ļoti ceru,ka nekļūdījos feisu atpazīstot un ,ka tās mājas saimniekiem nebūs nepatīkams pārsteigums, mājās atgriežoties...