rūsganais sprakšķis

es aizbraucu pēc svas loga rūts. nieka 2 ned vēlāk nekā vajadzēja.

tagad ir trikī moments tajā,ka sakarā ar vakardienas ciemiņiem un faktu,ka logu pirms stutēt iekšā, derētu nomazgāt, atstutēju atkal pie krāsns.
baigi ļoti jācer,ka tās manas žogvāveres šoreiz neko nesagāzīs un nesaplēsīs.

nabaga suns vakar gandrīz trieku ķēra - ciemos atbrauca 4,5 mēnešus vecs pūkudupsis un mana pele padomāja,ka es taisos VĒL kādu lopu mājā ieviest. kamēr bužināju ciemiņu, manam suņam bija acīs visas pasaules sāpes un viņa smilkstēja, nabags.

ir daži kolēģi,kam dzimšanas dienas varētu būt katru dienu. nu,labi nedēļu.
īstu medus torti ar tik daudz kārtām pēdējo reizi ēdu, man šķiet, gadus 20-25 atpakaļ.
eju pēc nākamā gabaliņa.

ir 2 dzejoļi, kas regulāri uzpeld manā galvā un ar regulāri es nedomāju 3x gadā, bet gan vismaz reizi nedēļā, vai pat vairākas reizes dienā.

neizprotami ir tas tāpēc,ka tie nebūt nav man īpaši mīļi vai mīningfuli daiļdarbi, tie man uzskrējuši virsū pavisam nejauši un nepakam negrib iet prom.

reizēm man saliekas,ka jūku prātā, kas gan nav nekas jauns ( ...--> )

ienīstu pirmo datumu.
+ šodien kautkāds ne tāds zvaigžnu stāvoklis vai magnētiskās vētras uz saules - visi kautkādā sviestā iet, baiss haoss.

un man ļoti nepatīk,ka man ļoti nepatīk vismaz 3 kolēģi. tas ir gandrīz 20%, tātad , tas ir par daudz.

un dienās kā šī, es palieku indīgi dzēlīga. lieki.