rūsganais sprakšķis

ar zeķu rūķīti es sen vairs ne cīnos, ne mēģinu ko sarunāt, man vienkārši ir pusatvilkne vientuļajiem zeķīšiem.

varu arī atzīties,ka reizumis atļaujos uzvilkt attāli radniecīgus sieriņus, bet labāk neatzīties, jau tā man tāds ne paŗāk kārtīgas sievietes tēls.

bet, toties man ir bezgala jauks matadatu rūķītis.
ir brīži,kad nevar atrast nevienu vienīgu, nujeb ne vairāk kā piecas matadatas, un tās pašas tādas,kādas tagad veikalos dod- kautkāda ūbertieva drātīte,kas duras galvā un nespēj noturēt vairāk par pieciem matiem.

un tad atkal pēkšņi atrodas vesela sauja ar vecajām, labajām, stingrajām, garajām.
lūk,tās ir matadatas, iespraud tās pašas piecas un taisi copi kaut galvas vidū un ej vingrot un nekas nenokritīs.