rūsganais sprakšķis

jāun, būtu jāiet gulēt, bet kautkā aizvīnojossss.
vienkārši gribu, lai ir ceturtiena, piektdiena , sestiena un svētdiena.
jau tagad. un ilgi.
bet rīt tas fakin iso audits, vot domāju, vai rīt vilkt ko tādu kā vienmēr vai saģērbties zolīdāk, cik jau nu es to maz spēju.
nē, gribu ceturtdienu, gribu prom, gribu mežā.

šodien pie vakariņām stāstiju, ko mēs tai mežā darām. itkā jau visi māj glavas un saka "ojā, sounds so serious, jā, Tev tā sirdslieta, o'rly Tu kautkam arī nopietni pieej" bet neviens jau laikam nesaprot. un , iespējams, man nemaz to nevajag.

šodien braucu ar velo. beidzot. ar šito pendžu mēs gadus pacmit apakaļ izmalām visus upesmalas brikšņus un grambas, lēns un smags. mājupceļā trīcēja ciska, nē, bet kas tas ir - cirksnis? nē. visi tie vārdi dīvaini. zem ceļgala tas muskulis- kā viš saucās?? karoč trīcēja. smagi minās, bremze ne sūda nestrādā. bet tikuntā brauca garām kaukādi tīņi un citi auto un māja un haha. un es haha.
ak, bet cik vēl īss tas mirklis,kad es tādiem maziem patikšu? nu,nevis,ka man vajag viņiem patikt, bet , jā, es esmu tik banāla, ka baidos no fiziskas novecošanas. morāli tas man nedraud, varu palikt vien nedaudz ciniskāka, that's it.