rūsganais sprakšķis

kopš rīta nevaru saņemties piezvanīt apsveikt dzimšanas dienā, jo man bail, ka būs jāiet ciemos, bet es negribu iet ciemos. melot,redz, nevar, jo, uz vienas ielas dzīvojot, grūti izlikties, ka neesi mājās, bet gan kādās Ļoti Svarīgās Darīšanās.

kad es tā padomāju,tad nav jau nekādas vainas kā vien tā,kas ir manā galvā, un galu galā , nupat jau ir tas cipars,kad vairāk kā pusdzīvi pazīstamies, bet es netieku galā ar savu iekšējo kompleksu. jo es varu būt gana mierā ar savu dzīvi, kamēr man nav jāklausās citu ceļojuma plāni, šopinga jaunumi un kārtējās sasniegtās karjeras augstienes.
savas dzīves ar citu salīdzināšana ir viena riktīgi sūdīga padarīšana.