es gribu melnbaltu pasauli. ar visām pelēkā gradācijām. un gaidāmo dzīves notikumu sarakstu, kurā pie dažiem notikumiem piezīmēts kvadrātiņš. tas nozīmē, ka dzīve šo notikumu paredzējusi krāsainu. tad, ja esi pietiekami veiksmīgs, arī tu šo brīdi piedzīvosi krāsās..ja ne - būs kā vairākumam..
(lasīju ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
maya televizoru tekstu un atcerējos vecos (labos) laikus)
šis nosaukums man saistās ar vītušu bērzu meiju, nekondiconētas aktu zāles un lauku tanšu odieru smaržām. skola bij` atļāvusies uz izlaidumu māksleniekus no galvaspilsētas uzaicināt.
tas bija galvenais iemesls kāpēc gribēju tautā cienītos vīriešus vēlreiz aplūkot.
tak, izrādās, es esmu ierindojams to tanšu un onkuļu skaitā, kam šis koncerts patīk. vai tas patiešām ir jau vecums? acīm redzot. pats labākais visā tajā pasākumā ir tas, ka katram no viņiem pa šo laiku ir notikusi Dzīve. pie tam - ļoti atšķirīgas dzīves. un nu katrs izrunātais vārds nāk ārā ar daļiņu no šīs dzīves. + porcija pašironijas (ko gan ne visi uztver, dziesmā par vilni, kurš nāk un iet, un ko tur vēl visu nedara, jau tā nemitīgi ķiķināju, bet nejauši paskatoties uz blakus sēdošās kundzes kā lūgšanā sakrustotajām rokām un pielūgsmes pilnajām acīm, kas bija par 3 centimetriem tuvāk skatuvei nekā kundze pati, mani pārņēma histēriski smiekli)..
Sinbad: Legend of the Seven Seas
Režisori: Patriks Gilmors ( Patrick Gilmore), Tims Džonsons (Tim Johnson).
Lomas ierunājuši: Sinbads – Breds Pits (Brad Pitt), Marina – Ketrīna Zeta-Džonsa (Catherine Zeta-Jones), Erisa – Mišela Feifere (Michelle Pfeiffer), princis Proteuss – Džozefs Fainss (Joseph Fiennes), Keils – Deniss Heisberts (Dennis Haysbert), Žurka – Adriano Džanīni (Adriano Giannini), karalis Dimā – Timotijs Vests (Timothy West), Džins – Ramans Hujs (Raman Hui).
ik pa laikam izdarot kādu muļķību, tu saproti, cik ļoti tu tomēr sevi mīli..
tupums. trulums. imunitāte pret ārējiem kairinājumiem. apmēram tā varētu raksturot sevi darbā. precīzāk - tie ir raksturojumi, kas no miglainiem apveidiem ar katru stundu minūti un taustiņu piesitienu kļūst skaidrāki, izteiktāki un pamanāmāki. jebkura darbība izsauks pretdarbību. tāpēc vislabākais ir nedarīt neko. un sūtīt cv uz visām pusēm, naivā cerībā, ka pieci no simts tiks pamanīti. vismaz tiešajam pastam vidējā statistiskā rezultativitāte ir tieši tāda. smadzenes pārklājas ar tauku kārtu..domas kļūst nenoformulējamas.. vienzilbīgās frāzes - mehāniskas..
reizēm tautu atšķirības uzpeld tur, kur tu par tām neesi pat aizdomājies. runājos es nesen ar savu kolēģi, žīdieti (un nav nekādas negācijas šai vārdā, vismaz man). par to, kā es vēl tajos laikos, kad man bija sieva, no darba izmetu viņas brāli - par to, ka haltūras darba laikā taisīja. mana nabaga žīdiete vēl šobaltdien nesaprot mani un latvieti manī. nu kā tā - gandrīz vai ģimenes locekli izmest?! jo viņa manā vietā būtu ar priekšnieku cīnījusies līdz pēdējam - lai tikai paturētu sev tuvu cilvēku. pie tam, par sev tuvu tiek uzskatīti visi tautieši.. un nu es nesaprotu - vai es esmu ļauns indivīds, jeb tipisks savas tautas pārstāvis..
hei, šaušalīgi izglītotie un drausmīgi zinošie:) ņemot vērā, ka nevienu no kristapa filmām līdz šim redzējis neesmu un aiziešu uz vienu vai, augstākais, divām, laipni aicināti sniegt argumentus, kāpēc tā vai cita būtu/nebūtu jāredz!
daži skolotāji tiešām ir maitas. tikko ēdnīcā dzirdēju kā 9gadīga meitene apmierināta rāda tēvam punu un paskaidro, ka haris viņu pagrūdis, bet skolotāja harim likusi, lai nopērk čipsu paku. kā kompensāciju. tu vari bērnam 6 gadus borēt, cik čpsi, kola utml. ir riebīgi, bet te nāk gaišā un viedā skolotāja. čipsi - tā ir balva. čipsi - tā ir atvainošanās. un piedošana.
kāpēc cilvēki, maitas nerunā?! kāpēc neklausās?! kāpēc nejautā?! un kāpēc neatbild?!
- 5kg pirmajā nedēļā. vienīgā nelaime - joprojām nav atbildes uz jautājumu, kāpēc man tas ir vajadzīgs..
esmu lepns par sevi, pašapzinīgs, visu varošs un visu darošs. šī sajūta mani nepamet jau kopš sestdienas. es iesitu sienā naglu!!! paldies visiem, kas mani atbalstīja šajā lielajā darbā. akcijas rezultātā es nopirku elektrisko urbi un tagad zinu, kas ir perforators; esmu turējis rokā garenu plastmasas gabalu, ko zinātāji sauc par dībeli un esmu informēts, ka smagai gleznai vispiemērotākais āķis ir "desmitnieks". brīnišķīgi. man ir pagaidām vēl tikai tāda pusapzināta nojausma, ka tuvākajos 10 gados es varētu šo varoņdarbu atkārtot..
tests vecumam: vai tu zini nosaukumu kafūzim uz sverdlova un kirova ielu stūra?!
it kā kādu interesētu, reklāmas tirgus aug vai krīt. (nez kāpēc ne ceļas? un nez kāpēc ne dilst?) būs preses konference nākošceturtdien. droši vien, ka bez žurnālistiem..tas ir tik raksturīgi - katram viņa lietas liekas tik svarīgas, ka rodas ilūzija, ka arī pārējie par tām jāinformē. a pārējiem dziļi pofig..
brīnišķīgi. atšaudījos jau no otrās valsts struktūras. šodien uz cietumu vēl neeju.
jūtu, ka tiek pievilkta smagā artilērija. es savu knābi jau dzirdu..
visam šajā pasaulē vajadzētu pierīkot slēdžus. ieslēgts/izslēgts
dīvaini tukša galva šorīt. tāda skanīgi klusa. kā tukšā katedrālē. katram čukstam trejdeviņas atbalsis.
iemīlējies neesmu. tātad - vai nu no tā, ka jau otrā diena, kad visas valsts struktūras pa kārtai cenšas atrast argumentus, lai mani cietumā ieliktu, vai no mr. atkinsa mīļotā ketonu sintēzes procesa sākuma..
orķestris, kas piespēlē mēmajai filmai. vakar gāju skatīties filmu. līdz vienā brīdī piefiksēju, ka klausos mūziku un filma ir fonā. tad atkal skatījos filmu un pasmaidīju brīdī, kad kāds no mūziķiem ar skaņu akcentēja notiekošo. vēl nekad nebiju izjutis tādu baudu tieši no šo divu mākslu secīgas dominēšanas..pārāk gudri izklausās, bet jāpiekrīt stepes_vilks, ka bauda bija ar pietiekoši ilgu pēcdarbību. iesaku..
te vairākās vietās shelly pousta kontekstā tika pausta doma, ka pie mums jau psihologi diez kādi nav.
izrādās, mani tas aizķēra. laikam tāpēc, ka tā ir mana sapņu profesija. laikā, kad vajadzēja realizēt to sapni, vajadzēja doties studēt uz ļeņingradu; laikam uzņēmības par maz bija..lai to darītu tagad, jābūt pēdējam grūdienam kraujas malā - laikam jau pārliecībai, ka kaut kur neklātienē to var studēt ne tikai papīra, bet tās pašas pieminētās profesionalitātes dēļ. un te es sev oponēju ar to, ka - patiesībā studijas ir tikai pašu pamatu dēļ. profesionālim būt vai nu ir lemts, vai nav. manā uztverē būt profesionālim (psihologam, ne psihoterapeitam; pēdējie ņem palīgā arī ripas) nozīmē komunicēt ar cilvēku tik ilgi un tādā veidā, ka pēc šīs komunikācijas uzlabojas cilvēka emocionālā pašsajūta, pie tam - uz ilgu laiku. es domāju, ka vismaz 70% no nepieciešamā profesionālim veido viņa empātijas spēja + dzīvesgudrība. pārējais ir teorija un metodikas. manuprāt tieši šie 70% nosaka psihologa spēju vai nespēju SAPRAST, kas tieši ir cēlonis viņa konsultējamā cilvēka sūdzībām. teorija tikai palīdz šo sapratni sakārtot pa plauktiņiem un metodika - rast labāko risinājumu.
domāju, ka mums nevis nav labu psihologu, bet - nav daudz personisko problēmu nenomāktu psihologu. jo nevar visus savus mentālos spēkus veltīt citam, ja pašam nav sakārtotas elementārās sociālas (vai pat fizioloģiskās) vajadzības. ja es tomēr došos studēt un kļūšu par psihologu, ziniet - es būšu dārgs:)
šodien sāku kārtējo fizioloģisko eksperimentu ar sevi. 10 dienas gaļa, zivis, olas un dārzeņi. kafija un ūdens. varbūt tā ir diēta, bet varbūt nav. varbūt svars pieaug, bet varbūt iet mazumā. kas zina? es zina. pēc 10 dienām es zina.
Navigate: (Previous 20 entries | Next 20 entries)