diemžēl mana nervu sistēma ir pārāk stabila. nesen ilgojos pēc Nepatikšanām. tādām, kas pamodina. nu vieni mani pieskaitījuši kādai tu savienībai, citi grasās likt cietumā (nez vai tur pa svētdienām tiek pie ineta?)...bet tik un tā es kā ierasts nožāvājos un saprotu, ka joprojām nepieciešams adrenalīns..varbūt es vienkārši esmu muļķis - tos nekas neuztraucot..
lai kā tu necesnstos būt atkarīgs tikai no sevis, tavu dzīvi nosaka citi. kāda cilvēku grupa, kas ir tikai trešdaļa no visiem valsts iedzīvotājiem tevi pieskaita veidojumam, kurā tu pats negribi būt. viņi liks man strādāt vairāk, lai varētu nopirkt to pašu, ko līdz šim (jo cenas, mīlļie, būs citas). jau tā ienīstās darba stundas kļūs vai nu garākas, vai intensīvākas. paldies visiem, kuri mani pieskaitīja. gribu pensijā (paša gādātā, ja kas, ne jau valsts...)..
nost ar attieksmi pret ES;
daudz interesantāk būtu pastudēt rezultātus pētījumam par sieviešu koķetērijas atribūtu attīstību laika gaitā. kopš modē nāca pazeminātās jostasvietas un īsie topi, sievietes, visas kā viena, apsēžoties demonstrē savu apakšveļu, konkrētāk - biksītes. dīvainākais, ka liela daļa līdz tam neaizdomājas, jo kā gan citādi izskaidrot pusirušas vīles vai 1905. gada fasonu. bet pārējās - tas ir tik iedarbīgs koķetērijas veids, par kuru pati vainīgā var nesaprotoši un naivi izlikties, ka neko nezin:)
vai kāds var pateikt 1 pārliecinošu argumentu, kāpēc pirmdien būtu jāiet uz kinemātisko orķestri, mmm?
vakar dzirdēju reklāmu, kurā piedāvāja apģērbu dažāda vecuma vīriešiem. noteikti būs jāaiziet - padomājot sapratu, ka es esmu dažāda vecuma vīrietis. atkarībā no kominikācijas vietas, veida un laika..
vakar sapratu, ka nekad, nekādos apstākļos nedrīkst nonākt attiecībās ar svēto juri. viņam ir citi biznesa principi kā vispārpieņemtie. bruņinieku iela. starp avotu un čaka. vispirms ieej svētā jura aptiekā. nopērc savas drogas, pārej pāri ielai - tur ir bārs "pietura". tā vēsta izkārtne. pasēdi pieturā, iemet ceļakājai. saproti, ka viss, ka tās ir atvadas. tā rakstīts ar ploterētajiem burtiem logos zem izkārtnes. krogs ir kopā ar svētā jura juristiem (tagad zinu kāpēc juristi ir juristi nevis pēteristi) un ceremoniju iestāde "atvadas"..
uzticības telefons
padevības telefons
sasodīti lecīgas iedomības telefons
un, galu galā, jābūt arī neuzticības telefonam..
pērkamas jūtas
nez no kurienes uzpeldējusi frāze
pie tam - ar negatīvu nozīmi
da kāpēc negatīvu?
piemēram, mans šefs ir nopircis cieņu (vismaz sabiedrisku) no manis.
vēl dažas jūtas es esmu iemainījis
kino, teātrī vai grāmatās es pats tās pērku.
arī jūtas, ne tikai sajūtas..
Saksaņā ar kdāas agnļu uvinersiātets pjuētīmu, nav sravīgi kādā scbeīā ir srākatoti bturi vādrā, veigīni savgīri lai primias un pdēējais butri btūu sāavs vtieās. Pēārije var būt plniīgi saukjati un jūs jjooprām vēiearst lsīat bez pomblrēām. Tas ntoeik tēpāc, ka pabestiīā mēs nāealsm kratu btruu atšseiķvi, bet gan vrādu kā vneiu velesu.
savulaik lasīju, ka latviešu valodā redundance esot krietni lielāka kā daudzās citās valodās. nez kāda izskatītos dzeja, ja domas kodēšanai izmantotu minimālo tam nepieciešamo simbolu skaitu?:)
ir tikai varianti: vai nu tu centies operēt ar Loģiku, Saprātu, Argumentiem un pierādīt, ka tām emocijām otrā pusē nav taisnība; tā kā valodas ir divas dažādas, pierādīt neko nav iespājams principā, tik vien kā iegūsti labākajā gadījumā spītnieka oreolu, slikākajā - neiejūtīga un nesaprotoša leduskalna apveidu.
un otrs - tu visam piekrīti. pat ne tāpēc, ka gudrākais piekāpjas, bet mīļā miera labad. un tad, kad tev (kā vienmēr), izrādās, ir bijusi tava nepateiktā taisnība, tu (labākajā gadījumā) saņem pārmetumus par to, ka neesi izmantojis savu loģiku, saprātu un argumentus; sliktākajā - tu uzzini, ka tev šādu spēju nemaz nav.
mūžsenā problēma, kura nav pat komentējama, tik vien kā uzrakstāma, tādējādi tiekot vaļā no dažām emocijām un jūtām (kas arī vīriešiem nepiemīt principā).
sapņi ir vispatiesākā dzīve. pa dienu tu spēlē "darbinieku", tad tev 2 paralēlas dzīves ārpus darba (un jūti milzīgu diskomfortu, ja kādrieiz tās viena otrai pienāk (bīstami) tuvu) plus vēl trešā - tur, iekšā ekrāna četrstūri, kurā pa laikam uzmirdz burtu miriādes..
tikai naktī, kad smadzenes enerģijas taupīšanas nolūkā atslēdz civilizāciju, sevis uzliktos rāmjus un nev nepieciešama locekļu kustināmā enerģija, visu dzīvju radītie iespaidi saplūst kopā un - sākas vispilnīgākā dzīve (sajūtu ziņā noteikti). tikai - kā to visu apzināt?
viss. mute nomazgāta, zobi iztīrīti, HTML bērnudārza kurss apgūts, uzvilktas novalkātas, bet tīri izmazgātas, izgludinātas drēbes. gaidu jauno darbu. dienas horoskopā bija rakstīts, ka (viem latvijas) dvīņiem šodien pēkšņš (nez vai "pēkšņi"ir tad, kad visa latvija par to zin jau rīta agrumā) darba piedāvājums. gaidu. kā solveidzis. nu nenokaujiet manī ticību rakstītajam vārdam!
vīriešiem jāpatīk tehniskas lietas. sevišķi tiem, kuri savulaik ASTF mācījušies. tāpēc, par spīti milzīgai vēlmei turpināt dzīvot šit ar labo domu: "ir labi tā kā ir", es tomēr varonīgi turpinu izrādīt (un tādējādi cīnīties) ar savu tehnisko idiotiju..
cien. skolotāj ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
skuka, paldies par jūsu bezjēdzīgajām pūlēm; uzjautāšu mako, varbūt vēleiz to pašu citiem vārdiem sadzirdot, tikšu pie tikai izredzētajiem pieejamās iespējas teksta bildi izvēlēties..
reizēm der arī nedabūt. tiekot uz vakarvakara ziemeļvalstu filmu tusu, kinogalerijā "24. stundas" redzēju. tipiska sajūtu filma - sižets ne par ko, bet iekšas dzīvo..
nekad nevajag ņirgāties par cilvēkiem. nekad. tikko pabeidzu tekstu par skuka semināru-treniņu "Mani nemīl", kā e-pastā iekrita trepanācijas treniņš: "Atver prātu".
kam gan vajadzīgs tāds filmu festivāls, uz kuru biļetes nevar nopirkt, tad, kad grib. pilnīgi nejēdzīgs pasākums. fui.
ir viedoklis, ka informācijas pārpilnība nogalina. tikai - kā lai zina, kura ir vajadzīgā un kura ne? es tikko noskaidroju, ka sēnes no kurām pirms pāris nedēļām garšīgu pri garšigu mērci sagatavoju, ir indīgas. varbūt arī es tagad esmu indīgs, mmm?
izrādās, var iegūt pozitīvas emocijas no ļoti dīvainām parādībām. vakar 1o reizi uz futbolu biju. pirms tam - pāris reizes kautkādus pasaules līmeņa finālmačus pa TV.
ārprāc - pēc otrā gola lecu gaisā, kopā ar visiem un bļāvu līdz šodienas aizsmakumam. un pēc spēles kā pēc laba seksa. es kļūstu aizdomīgs - noteikti uz pasaules ir bezgala daudz parādību, kas spēj darīt mani laimīgu. jāizsludina vispasaules meklēšana!
es tikko sapratu. man ir vajadzīgas nepatikšanas. un ne jau nu tagad visi te man viņas organizēs. nē. tādas normālas un pietiekoši nejaušas, un pietiekoši lielas. lai pamostos. un savāktos.
nez kā lai uzzina procentuālo attiecību starp tiem, kuri iet uz darbu ar riebumu un pelna un tiem, kas iet uz darbu ar patiku (neatkarīgi no nopelnītā)..man ir aizdomas, ka otrā suga nepastāv vispār..vai tad tā var būt?;)
Navigate: (Previous 20 entries | Next 20 entries)