Sāpe radās, lasot laikraksta "Sestdiena" sleju par Jēkabu Nākumu. Dīvaini, kā viss jaucas un maisās vienā lielā putrā, jo vārds Jēkabs Nākums līdz šim bija asociējies tikai ar Ziemas Olimpiskajām spēlēm un Pasaules čempionātiem, savukārt darbs Īrijā- ar izmirstošajiem Latgales ciemiem un pāris paziņām, kas ātri aizbraukušas un tikpat ātri atgriezušās. Šajā rakstā viss bija vienkopus.

Kamols kaklā sakāpa pie vārdiem "Latvijai cilvēki nav vajadzīgi". Varbūt pie vainas vecāku ieaudzinātais patriotisms, vai vienkārši nejaušas sakritības, bet šī zeme, šī valsts nekad manī nav raisījusi sajūtas, izsakāmas ar vārdu "nevajadzīgs". Līdz šim.
Nav jau nekāds noslēpums, ka liela daļa sportistu mīļi gaidīti Latvijā ir tikai čempionātu un sacensību laikā, pārējo laiku dzīvību viņi velk ārpus Latvijas robežām. Jā, jā, pelēkā ikdiena neinteresē, vajag tikai brīvdienas, svētku dienas un čempionātus! [Pardon, mana privātā sāpe].
Valstij vajadzīgi ir tikai perspektīvi, labi pelnoši cilvēki, kas maksā normālu kāpostu nodokļos un uztur "burvīgās" pārvaldes institūcijas. [Kauns.] Par pelēko pūli, uz kura fona tad varētu izcelties brīnumbērni un veiksminieki,- vienalga. [Vellos! Atbilde "Bet Īrijā ir citāda politika" mani neapmierina! Ko nozīmē "citāda"? Cilvēkiem labvēlīga politika? Kāpēc tur, mazgājot mašīnu, var iekārtot savu privātmāju? Kāpēc Anglijā skolotāja var atļauties dzīvokli Londonas centrā?!] Tā nu ir sanācis, ka mani kā pelēko ierinas cilvēciņu šī tēma sāk satraukt. Un ja nu kādudien es sajutīšos tikpat nožēlojama, tikpat vientuļa un nevajadzīga? Iepūtīšu smadzenē kosmopolīta domāšanu, sajutīšos kā Eiropas pilsonis, paceltu galvu došos tālākos laimes meklējumos? Droši vien. Patriotisms tak vēderu nepiebāzīs, ne?! Laikam būtu tīri veselīgi apjautāties, kāds cilvēkiem noskaņojums šajā sakarā! Cik daudz/maz vajadzīgs, lai sociālie apstākļi neietekmētu ideoloģiju un dzīves pārliecību? Galīgi stiepjams jēdziens, bet interesanti taču, ne?!
Ja aizbrauktu, vai vēlāk atgrieztos? Daudzi neatgriežas.
Pagaidām mana attieksme pret ārzemēm raksturojama ar vistīrāko ieninteresētību. Vairāk, vairāk plašuma; vairāk, vairāk iespēju; vairāk, vairāk cilvēku!!! [variety & diversity] Aizšaut tālu prom un atrast kādu, kas tev neuzsmaidīs tāpēc vien, ka esi kaimiņiene, klasesbiedrene, paziņa. Uzsmaidīs, jo cilvēki visur caurmērā ir vienādi. Interesanti taču aprunāties, kā kas notiek citur! Interesanti dzert citādu kafiju, interesatni redzēt citas tradīcjas un tikumus. Pēcāk asarainām ačelēm doties atpakaļ mājās, sirsniņā paturot to lielisko sajūtu, ka Zemīte ir dažāda un vienāda reizē.

Bet vai man gribētos, lai šis sastaptais cilvēks pēc īsas sarunas veltītu kādu znarokveidīgo? Vai gribētos sajust mugurā skatienu, kādu dažkārt veltu pašmāju krieviem? No offense, tas nav mans globālais viedoklis pret nāciju kā tādu, tikai sadzīvas sīkās ainiņas gribot negribot radījušas nepatiku. Vairāk vai mazāk- tas atkarīgs no kultūras, bet mēs taču tik un tā mēs iedalāmies "savējos" un "svešajos". Un arī "sveša" es tā īsti negribētu justies. [Ai, nu es tak esmu tīneidžers! :D Tā saucamie "bara cilvēki" ;)]
Pozitīvā nots un mazais smiekliņš par Īriju- ceļazīmes tagad būšot arī latviešu valodā. Vai nav īsti jaukumi?!?! :D

Tātad "patriotisms" pret "kurkstošu vēderu"; "nevajadzīgs" pret "svešu". Nezinu, bet liekas kaut kā sāpīgi. Nacionālā individuāitāte- kas tā tāda? Nez vai Eiropa izveidosies par Eiropas Savienotajām Valstīm?

Mjā, jau 12 minūtes kopš sākusies mana pirmā darbadiena. Ai,da es ņemos!

=) / =(